Indrānu tēva dialogos un Edvarta dialogos redzams stingrums un ieņemta noteikta pozīcija, kurā valda princips, proti, neviens nevēlas piekāpties otram. Runā ir argumenti un pārliecība par saviem pateiktajiem vārdiem, rodas priekšstats, ka izteiktie vārdi ir labi pārdomāti pirms tā, kad tie tika izteikti: „...vai es nekā nezināju par ošu krēsliem vai ozola galdiem! Bet es nošķīru tos Indrānus, kas pilda manu maku no tiem, kas pilda manu sirdi...”
Dialogi atšķiras atkarībā no cēliena un savstarpējām attiecībām. Mātes dialogi ir galvenokārt īsi un kodolīgi, viņa galvenokārt uzklausa tēva teikto, bet mazāk izklāsta tik plaši savas domas. tāpat arī Ievas un Edvarta dialogi ir samērā specifiski, jo galvenais ideju ģenerators ir Ieva, kas visu padara Edvarta rokām, līdz ar to Ievas runa ir daudz impulsīvāka un emocionālāka, lai labāk izklāstītu Edvartam viņa kļūdas vai darbības, kuras viņam tālāk jāizpilda. Mātes un tēva dialogi mainās piektajā cēlienā, kad viņi ir izraidīti no mājām u tagad dzīvo pirtiņā. Runa un teikumi kļūst saraustīti, teikuma beigās un starpā ir daudzpunktes: ”Un ... kā tad mūsu lieta ... un kur māte?”, „(dobji). Tu esi akla ... (Saņemdamies.) Un mēs tomēr dzīvosim! (Uzslienas stāvu.) Pagaidi tikai ... (Grīļojas, ķer pēc skapīša malas, sagrābj tikai priekšautu un noraun to ar visu sveci zemē.) Māt! (Nokrīt gar zemi.)”. Šīs daudzpunktes parāda izmisumu, kas valda veco Indrānu prātā un dvēselē. Jo iesākumā redzams, ka teikumi ir plaši, salikti, abi izsaka savus viedokļus un neparedz, kas konflikts var radīt tādu traģēdiju, bet piektajā cēlienā teikumi parāda bezcerību un bezizeju.
Replikas ir mērķtiecīgas un runātājs labi zina, kam tās ir adresētas. Replikās netiek lietos zemteksts, bet tās ir labi saprotamas.…
