“Es neuzskatu, ka cilvēkam ir iespējams kaut ko iemācīt Zināšanas nevar “ielikt tukšā traukā”. Taču cilvēki spēj daudz ko apgūt paši(.....) . Skolotāja uzdevums ir iedvesmot skolēnus un radīt tādus apstākļus, lai viņu mācību process būtu tik labs, cik vien tas ir iespējams.(....).”
J. Ādolfsons, dāņu sociologs.
J.A. Students savā grāmata “ Vispārīgā pedagoģija”[6.;210.] raksta tā: “ Palikšana vienmēr uz vietas, ko dažkārt sauc par “apsūnošanu”, nedrīkst notikt. Ja vadoņi neveidojas un tālāk neattīstās arī pārējā sabiedrība savā attīstībā apstājas(...) apstājas arī vadītie.”
Tāpēc mums ir jāattīstās un jāmeklē iespējas, lai pilnveidotu un padarītu interesantāku un rodošāku mācību procesu un tā organizēšanu. Savā darbā aplūkošu kā mācību procesa organizācija ir attīstījusies un pilnveidojusies vēstures gaitā.
Dienu Latvijas bruņotajos spēkos, kur arī darbam ar karavīriem ir savas mācību organizācijas formas, un man šķita interesanti aplūkot vispār mācību procesa organizācijas attīstību un pilnveidošanos.
Mācību process un rezultāts ir atkarīgs no tā ceļa, no tiem skolotāja darbības paņēmieniem, kuri nosaka skolēnu izziņas darbības raksturu.
Mācību procesam, kas ir viena no didaktikas vissvarīgākajām kategorijām, kur galvenokārt notiek personības veidošana, jārealizē trīs galvenās funkcijas:
skolēnu izglītošana
skolēnu audzināšana
skolēnu attīstīšana.
“Skolotājam mācību procesā jāizmanto bērnu radošie spēki (galva, sirds, rokas), lai optimāli atklātos un attīstītos viņu spējas, personība. Darbojoties bērni “ieaug sabiedrībā”. [5.;52.]
Tātad, par pilnvērtīgu var uzskatīt tādu mācību procesu, kurā skolēnu netikai izglīto, bet arī audzina un attīsta.…