Viduslaiki visbiežāk asociējas ar baznīcu, impērijām un universitātēm. Baznīca un impērijas pastāvēja jau no antīkas pasaules un tikai universitātes radās tieši viduslaikos.
11.gs Eiropas garīgajā dzīvē iezīmējās lūzums, izmaiņas, kuru sekas toreiz neviens nevarēja paredzēt. Pamazām ienāca antīkais, arābu, jūdu un austrumu garīgais mantojums, kas deva impulsu filozofiskās, dabaszinātniskās un mistiskās domas attīstībai.
Viduslaiku sākumā galvenā izglītības vieta bija skolas. Pastāvēja tā saucamās klostera skolas, kuras savukārt dalījās divās grupās - iekšējās skolas, skolas zēniem, kuri gatavojās mūku dzīvei un arējās skolas – zēniem no laicīgās dzīves, šī veida skolas bija katedrāles skolas, kuras atradās bīskapu rezidencēs. Skolas apmeklēja zēni no 7 – 15 gadu vecumam un tur viņus apmācīja lasīšanā, rakstīšanā, skaitīšanā un baznīcu dziedāšanā, bet iekšējās skolās jau no sākuma izglītība bija daudz plašāka – tur mācīja latīņu valodu, vēlāk arī medicīnu.
Bieži vien klosteru skolas ignorēja jaunas zināšanas un jaunas mācības, jo uzskatīja, ka tās nav piemērotas un nav atbilstošas kristietībai. Tā veidojās zinātnieku kopienas ārpus klosteriem, ar laiku arī skolas.
Iesākumā baznīcas skolās ar pamatizglītību tika nodrošināti tikai un vienīgi garīdznieki, un mācību saturs tika domāts tam, lai audzēkņi iemācītos lasīt un varētu noturēt dievkalpojumus. Tomēr neilgi pēc 1100. gada mācību programma kļuva plašāka, jo baznīcas un arī laicīgas varas attīstības gaitā radās aizvien lielāks pieprasījums pēc mācītiem ierēdņie, kuriem pienācās spēt ko vairāk nekā tikai nolasīt pāris lūgšanas. Pamatizglītības kvalitātes paaugstināšana bija nepieciešama arī tāpēc, ka aizvien lielāku lomu iemantoja tieslietas un šajā sfērā bija vajadzīgi mācīti juristi. Svarīgākais bija tas, ka aizvien plašāk ieviesās latīņu valodas gramatikas un sacerējumu studijas, kurās nereti tika izmantoti romiešu klasiķu, piemēram, Cicerona un Vergilija radītie darbi. Atdzimusī interese tamlīdzīgiem tekstiem un mēģinājumi tos atdarināt veicināja to, ko zinātnieki mēdz devēt par „ divpadsmitā gadsimta renesansi” 1 …
