Mūsdienās tiek daudz runāts par pašcieņu, pašvērtējumu, pašrealizāciju, pašapziņu, pašanalīzi utt., tā var turpināt bezgalīgi. Tomēr visus šos jēdzienus var likt vienā jēdzienā – pašaudzināšanā. Kas tad ir pašaudzināšana, kam tā vajadzīga?
Pedagoģijas terminu skaidrojošā vārdnīca ir teikts, ka „pašaudzināšana – mērķtiecīgs, apzināts, ar gribas piepūli saistīts process, kuru patstāvīgi un pastāvīgi, balstoties uz pašanalīzi un pašapziņu, vada pats cilvēks jebkurā vecumā, veidojot sevi atbilstoši savām tieksmēm un ideāliem, attīstot un pilnveidojot personības īpašības, personīgi nozīmīgu attieksmi pret sevi, cilvēkiem, dabu, darbu, kultūras vērtībām, sabiedrību un valsti, arī sociālās kompetences un prasmes.” [2.,122]
Katrs ir pats savas laimes kalējs. Svarīgi, lai mums būtu pēc kā tiekties un lai izvirzītie mērķi būtu reāli, sasniedzami.
„Mācīšanās ir zelts” jau pašā sākumā tiek runāts par izglītības nozīmi cilvēka mūžā. Piekrītam, Žakam Deloram, ka „izglītībai ir ārkārtīgi svarīga vieta gan atsevišķu cilvēku, gan sabiedrības attīstībā.” [1.,17]
„Viena no galvenajām izglītības funkcijām tālab ir iemācīt cilvēcei būt noteicējai pašai par savu attīstību.” [1.,72]
Izglītība savā veidā ir viens no līdzekļiem ar kura palīdzību cilvēks var sasniegt tālāk esošos mērķus, sapņus, ideālus.
…