Ievads
Mēs ieradām pie magnēta un attiecamies pret viņu mazliet visžēlīgi, kā pie skolu fizikas mācību novecojušā atribūta, brīžam pat ne nojaušot, magnēti cik ir ap mums. Mūsu dzīvokļos ir ļoti daudz magnētu: bārdas nazī, dinamikas skaļrunī, magnetofonos, pulksteņos un burkās ar naglām, beidzot. Paši mēs – arī magnēti: biostrāvas, kas tek mūsos, dzemdē ap mums magnētu spēku līniju rēgainu musturu. Zeme, uz kuras mēs dzīvojam, ir gigantisks gaišzils magnēts. Galaktiku un miglāji, ko tikko izšķir teleskopi, ir magnēti, kuri ir neaptverami pa izmēriem. Kodoltermiska sintēze, magnētodinamiska elektroenerģijas ģenerācija, uzlādēto daļiņu paātrinājums ir sinhrotroņos, nogrimušo tiesu kāpums – visi tie ir apgabali, kur ir pieprasāmi grandiozi, neredzēti agrāk pa izmēriem magnēti. Spēcīgu, virsspēcigu un vēl spēcīgāku magnētu lauku radīšanas problēma kļuva par vienu no galvenākiem mūsdienu problēmām fizikā un tehnikā.
Magnēts ir zināms cilvēkam no neatminamiem laikiem. Līdz mums nonāca pieminēšanas par magnētiem un to īpašībām Falesa Miletskogo (aptuv. 600 gs. līdz mūsu ērai) un Platona darbos (427–347 g. līdz mūsu ērai). Pats vārds «magnēts» radās sakarā ar to, ka grieķi atklāja dabas magnētus Magnesijā (Fessalija).
Dabiski (vai dabas) magnēti ir sastopami dabā magnētu rūdu iegulumu veidā. Tartu universitātē atrodas pats lielākais zināmais dabiskais magnēts. Viņa masa sastāda 13 kg, un viņš ir spējīgs pacelt 40 kg smagumu. Mākslīgi magnēti - tie ir magnēti radīti ar cilvēku uz atšķirīgu feromagnētiķu bāzes. Tā saucamie «pulveru» magnēti (no dzelzs, kobalta un daži citu piemetinājumu) var noturēt smagumu vairāk kā 5000 reizes pārsniedzošais to personīgo masu.
Eksistē divu dažādu ainu mākslīgi magnēti:
Vieni – tā saucamie pastāvīgie magnēti, kas ir izgatavojami no «magnēts-cietiem» materiāliem. To magnētu īpašības nav saistītas ar ārēju avotu vai strāvu izmantošanu.
Pret citu ainu attiecas tā saucamie elektromagnēti ar ķērsu no «magnēts-mīkstas» dzelzs. Radāmi ar tiem magnētu lauki ir nosacīti pamatvilcienos tas, ka pa aptinuma vadu, kas aptver ķērsa, paiet elektriska strāva.
1600.gadā Londonā iznāca karaliskā ārsta U. Gilberta grāmata “Par magnētu, magnētu ķermeņiem un lielu magnētu - Zeme”. Šis sacerējums bija magnētu parādību pētījuma pirmais mēģinājums, kurš ir zināms mums, no zinātnes pozīcijām. Šajā darbā ir salikti esami tad novešanas par elektrību un magnētismu, kā arī autora personīgo eksperimentu rezultāti.
…
