Katrs cilvēks lielāko savas dzīves daļu ir patērētājs. Tas, cik prasmīgi vai neprasmīgi lietojam mūsu rīcībā esošo naudu un ikdienā vajadzīgās lietas, nosaka mūsu dzīves likteni un iespējas.
Mēs katrs savu naudu tērējam pēc saviem ieskatiem un savām vajadzībām. Taču visās mājsaimniecībās ir trīs galvenās prioritātes, kurām tiek tērēta nauda. Tā ir pārtikas iegāde, kas vidēji paņem 35 procentus no visas summas. Tie ir komunālie maksājumi, izdevumi par dzīvokli vai namīpšumu, kas ir aptuveni 13 procenti, tešajā vietā ir izmaksas par transportu, kā sabiedrisko, tā personīgo. Ja šīm trim kategorijām pieskaita apģērbu un apavu iegādi, tad tas jau ir 71 procents no visiem ienākumiem. Zinot to, ka, šiem, līdz simtam pāri palikušajiem, procentiem piemīt brīnumaina spēja izkust kā pērnajam sniegam pavasara saulītē ( ārsta apmeklējums, medikamenti, grāmatas bērnam utt.), tad nav brīnums, ka liela daļu cilvēku labāk izvēlas laku pavadīt mājās, jo, izejot no mājas, ir skaidrs, ka būs jāatver maks.
Pateicoties ekonomiskajai krīzei mūsu valstī, arvien lielākam ģimeņu skaitam ir maznodrošinātās ģimenes statuss. Tai paša laikā masu mēdijos tiek sniegta informācija par Latvijas zemo dzīves līmeni, bezdarba, bezpajumtnieku pieaugumu. Tiek sniegtas ziņas arī par iedzīvotāju izbraukšanu uz ārvalstīm strādāt peļņas nolūkos. No tā var secināt, ka daļai Latvijas iedzīvotāju mājsaimniecības budžeta ienākumi nav pietiekami, lai apmierinātu personīgā patēriņa vajadzības. Kādiem tad ir jābūt mājsaimniecības budžeta ienākumiem, lai iedzīvotāji būtu apmierināti ar dzīves līmeni Latvijā?
Noslāņošanās process Latvijā ir nepārprotams un “ ar roku aptaustāms”. Ikviens patērētājs ir ierobežots savās finansiālajās iespējās. Ikviena patērētāja galvenā problēma ir, kā savu finansiālo iespēju robežās maksimāli apmierināt savas vajadzības.…
