Mūsdienu attīstītā pasaule iespējams nepastāvētu, ja mēs nekomunicētos. Komunicēšanās, jeb saziņa ir nepieciešama mums, katram. Sazināties ar kādu ir nepieciešams tāpat kā piemēram, ēst vai dzer. Plaši kā saziņas līdzeklis tiek pielietota runa, taču arī mākslu var pielietot tā pat. Agrāk kad cilvēks nemācēja runāt un valoda nepastāvēja, pielietoja citas sazināšanās metodes. Pielietoja žestus, skaņas, taču populārākais ir alu zīmējumi. Ar tiem nav iespējams komunicēt tik labi kā ar valodu, taču šie zīmējumi ir saziņas pirmsākumi. Arī mūsdienās mēs izmantojam zīmējumsu lai komunicētu. Šķiet, nevienu jau vairs nemulsina fakts, ka katrai kompānijai, lai cik liela tā būtu, ir sava vizuāla atpazīstamības zīme jeb logo. Tas ir tieši tāpat, kā katram cilvēkam ir sava seja – unikāla un tāda, kādas nav nevienam citam. Vizualizācijas un milzīgās informācijas laikmetā bez tā neiztikt – diemžēl vai par laimi, mēs lēnām atgriežamies pie laikiem, kad visefektīvākā komunikācija bija trāpīgs zīmējums uz alu sienām, nevis trīs lappuses garš teksts. Un tāpēc kompānijai ir nepieciešams šis logo – zīme, kas būtībā iemieso daudzās lappusēs aprakstītu stāstu par kompāniju, vērtībām un pieredzi. To, ko izlasīt mums nepietiktu laika, taču, ieraugot labu un zināmu logotipu, mēs šīs lietas saprotam tāpat.…