Daudzu tautu valodā amats, dažādi citi cilvēka darbības veidi tiek saukti par mākslu.
Mākslas veids ir nostabilizējusies, nostiprinājusies pasaules apgūšanas forma, turklāt šī apgūšana notiek pēc skaistuma likumiem; šai formai ir ne tikai estētisks saturs, bet arī tēls ar noteiktu idejiski emocionālu saturu. Un pat tāds mākslas veids kā rūpnieciskā māksla, ko grūti salīdzināt ar citiem mākslas veidiem, tikai tad kļūst par mākslu, ja ir ceha, darbagalda, izstrādājuma tēls.
Iemesls, kāpēc māksla iedalīta mākslas veidos, ir pasaules mākslinieciskajā apgūšanā radusies cilvēka sabiedriskās prakses daudzveidība, kas balstās uz īstenības estētisko bagātību. Cilvēces vēsturiskās attīstības gaitā, cilvēku darba procesā izveidojās cilvēka gara bagātība, attīstījās cilvēka estētiskās jūtas, viņa muzikālā dzirde, viņa acs, kas jau prata saskatīt skaistas formas, spēja baudīt skaistumu.
Cilvēces attīstības gaitā mākslas sfērā vērojami divi pretēji procesi. Pirmais process sākas no sinkrētisma (no nedalītas mākslas, kurā bija apvienoti dejas, dziedāšanas, mūzikas, teātra un literatūras elementi) un noris atsevišķu mākslas veidu rašanās virzienā. Vienlaikus notiek pretējs process – mākslas veidu sintēze.
Mākslas attīstību veicina gan katra mākslas veida specifikas izcelšana, gan mākslas veidu sintēze, mūzu savstarpēja ietekmēšanās, kas padara tās vienreizīgas.…
