Mūsdienās mākslas kultūra nav iedomājama bez kinomākslas. Sākumā kino, kas kā tehnisks atklājums radās 1895.gadā, tika uztverts kā antikultūra, jo viss ko ekrāns varēja sniegt bija ļoti elementāra ilūzija un likās, ka tādai kultūrai nav nākotnes. Veltīgas bija pūles atspēkot pamatotos agrīno filmu negatīvos novērtējumus, jo pārāk liela bija atšķirība starp seno mākslu – teātra, literatūras un glezniecības kultūru. Tomēr kino sāka attīstīties ļoti strauji. Pāris desmitu gadu laikā uz ekrāniem tika demonstrētas simtiem visdažādāko filmu, kas uzņemtas gan Parīzē, gan Ņujorkā, Londonā un daudzās citās pasaules vietās. ...
... Ar laiku kino norobežojās pa žanriem, vadošiem no tiem: melodrāmas, kriminālfilmas, vesterni un komēdijas. Kino tika sākts aplūkots kā savdabīga kultūras sistēmas apakšsistēma. Tika sperti aizvien jauni soļi, kas bija pilni meklējumu, mēģinājumu, atklājumu, pārvērtējumu, tālākai virzībai uz priekšu. Kino sāka veidot tradīcijas tādējādi kļūstot par tautas kultūras daļu. Kino tēlainā struktūra, tā iekšējā pasaule un mākslinieciskā valoda nešaubīgi ir meistaru radošie meklējumi, kas izturējuši laika pārbaudi līdz pat mūsdienām. Visas pasaules svarīgākā misija: izmantot kinomākslas vareno spēku progresīviem mērķiem, uztvert kino kā estētiskās audzināšanas līdzekli, kas spēj attīstīt gaumi, harmonijas izjūtu, tieksmi uztvert skaisto, tāpat saredzēt skaudro un spraigo.