Pusaudzim psihes attīstības krīzes posmā ir dabiska tieksme sevi izpaust radoši. Ikvienu pusaudzi, arī tādu, kurš jau ir konfliktā ar likumu, ir iespējams motivēt pozitīvai domāšanai. Nodarbībās jāveicina tādas pedagoģiskas ievirzes, kas papildus akadēmisko zināšanu apguvei ietvertu sevī mākslas un fototerapijas procesam radniecīgas darbības. Pedagoga, pulciņa vadītāja kompetence ir radīt ikvienam pusaudzim tādu apkārtējo pedagoģisko vidi, kas veicinātu pusaudža pašapziņas līmeņa celšanos, vienlaikus, dodot iespēju izpausties dabiskajam radošumam un kreativitātes pozitīvajām niansēm.
Pašai nodarbojoties ar fotogrāfēšanu, kā māksliniecisku jaunradi, esmu nonākusi pie secinājuma, ka šajā laikā, kad ļoti daudzi cilvēki, tai skaitā pusaudži, nodarbojas ar fotogrāfēšanu, gala rezultāts – fotogrāfija - tomēr netiek uztverts kā mākslinieciska vērtība, bet vairāk kā iespēja savas sadzīves atainošanai. Manuprāt, cilvēki nepietiekami novērtē fotogrāfijas, un mākslas vispār, nozīmīgumu mūsu dzīvē. Turklāt, laikā, kad mūsu valstī dažādu sociālu un ekonomisku krīžu rezultātā ir pastiprinājusies noziedzība (un tieši pusaudžu vidū tā attīstās ļoti straujos tempos), es domāju, ka jaunatnes pievēršana mākslas vērtībām varētu šajā situācijā daudz ko mainīt.
“Kants pirmais skaistā un mākslas pieredzē saskatīja pašas filosofijas jautājuma nostādni. Viņš meklēja atbildi uz jautājumu, kas gan skaistā pieredzei, ja mēs “kaut ko uzskatām par skaistu”, jāpiemīt, lai neizpaustos vienkārši subjektīva gaumes reakcija. Tajā taču nav nekāda vispārīguma kā dabas likumsakarībās, kas ļauj jutekliski sastaptā atsevišķumu izskaidrot kā gadījumu. Kādu patiesību, kas kļūst komunicējama, mēs sastopam skaistajā? Protams, ne jau to patiesību un vispārīgumu, sakarā ar kuru mēs izmantojam jēdziena vai sapratnes vispārīgumu. Tomēr tā patiesība, ko sastopam skaistā pieredzē, viennozīmīgi izvirza pretenziju, ka tā nav tikai subjektīvi nozīmīga. Tas nozīmētu, ka tā pastāv bez jebkāda obligātuma un pareizības. Uzskatot kaut ko par skaistu, cilvēks nepavisam nedomā, ka tas patīk tikai viņam,(..). ja uzskatu kaut ko par skaistu, tad domāju, ka tas ir skaists. Izsakoties Kanta vārdiem: es “pieprasu ikviena piekrišanu”. Šī pieprasīšana, ka ikvienam jāpiekrīt, nepavisam nenozīmē, ka varu viņus pārliecināt, teicot tiem runas. Ne tādā formā labā gaume spēj kļūt vispārīga. Gluži pretēji, tas nozīmē, ka ikviena (cilvēka) maņas uz skaisto jākultivē, lai skaistais un mazāk skaistais kļūtu atšķirams. Un tā nenotiek, spējot minēt labu pamatojumu paša gaumei vai uzveicošus pierādījumus.” (7;52-53)
“Mākslu kā tādu iemācīt nevar, bet var izkopt “ceļu” uz mākslu. Var attīstīt uztveri un domāšanu, izkopt mākslinieciskās izpausmes spējas un prasmes, radīt priekšstatus un veidot personīgo viedokli, veicināt radošu attieksmi pret apkārtējo pasauli, uzturēt interesi par mākslu. “Ceļš” uz mākslu vienmēr ir process.” (5;53)
Arī fotogrāfēšana ir process, un jaunatnes iesaistīšana šajā procesā ir “ceļš” uz mākslas izpratni viņos, “ceļš” uz viņu māku saskatīt skaisto, savdabīgo. Šajā pētījumā izstrādātā pieeja mācīšanas procesam nav jāuztver kā absolūtā patiesība, arī tā drīzāk ir “ceļš”, ideju taka uz mākslu.
Mērķis: iepazīties ar fotogrāfijas attīstības vēsturi no vienkārša objekta fiksācijas līdz patstāvīgam mākslas veidam.
Materiāli: audzēkņu līdzpaņemtās fotogrāfijas; materiāli par fotogrāfijas attīstības vēsturi, dažādu laiku fotogrāfiju paraugi.
Darba gaita –
1. Audzēkņi iepazīstina ar sevi, par pamatu ņemot savas līdzpaņemtās fotogrāfijas.
2. Pulciņa dalībniekiem tiek stāstīts par fotogrāfijas nozīmi mūsu dzīvē, par fotografēšanas pirmsākumiem un tās attīstību līdz mūsu dienām.
Uz nodarbību atnestās personiskās un ģimenes albuma fotogrāfijas ir audzēkņa iepazīšanas darba sākums. Fotogrāfijas, kuras audzēknis izvēlas no daudziem attēliem, viņam ir īpaši nozīmīgas, un no tām iespējams spriest par bērnam svarīgāko, par viņa emocionālo vēstījumu apkārtējiem. Bērna verbāls stāstījums par fotogrāfiju izraisītām izjūtām, domām, asociācijām un pārdzīvojumu rada iespēju apziņā integrēt bezapziņā esošās izjūtas.
“Pirmo fotoaparātu sauca “Camera Obscura”. Tulkojumā tas skan šādi: “Camera” – latīņu valoda “istaba”, “Obscura” – latīņu valoda “tumšs”.
Ja gaišas dienas laikā dotos tumšā istabā un loga pārklājumā izveidotu
nelielu caurumu, kā to savā laikā atklāja Leonardo da Vinči, tad uz pretējās sienas mēs redzētu ārējas pasaules attēlu – pilnās krāsas un kustībā. Šis efekts
balstās vienkāršos optikas likumos. Gaismas stari, krītot taisnā virzienā un
atstarojoties no gaišiem priekšmetiem un izejot caur nelielu caurumu plānā materiālā neizkliedējas, bet koncentrējas un veido apgrieztu attēlu uz pretējās sienas. Šis optikas likums bija pazīstams jau senos laikos. Aristotelis rakstīja, ka
daļēju saules aptumsumu laikā koku ēnas caur lapām var redzēt saules attēlu uz zemes.”
Tad bērniem tiek piedāvāta iespēja par šo optisko “triku” pārliecināties pašiem, veicot eksperimentu – istabā izslēdz gaismu, aizklāj logu ar melnu aizkaru, kuram ir viens neliels caurums; bērni skatās uz gaismas kūli, kas projicējas uz istabas pretējās sienas, veidojot ārā redzamo attēlu apgrieztā veidā.
Fotonodarbības ar bērniem var būt kā spēle, tai var būt vairāk vai mazāk direktīvs raksturs, lai, apgūstot zināšanas par fotogrāfiju izgatavošanu, būtu iespējams noskaidrot bērna emocionālo attieksmi un ES izjūtu, veicinātu viņā radošu pieeju lietām.
Kad pulciņa dalībnieki šo parādību ir apskatījuši, tiek pārspriestas piedzīvotās emocijas un sajūtas. Pēc tam bērni apsēžas vietās un tiek turpināts stāstījums par fotogrāfijas vēsturi.…
