Japānas filozofijā populāra bija Ču-si mācība, kuras pamatā ir konfūcisma un budisma reliģija. Ču-si mācības pamatlicēji uzskatīja, ka galvenais uzdevums ir cilvēka tikumiskā rakstura izveidošana. Par tikumības galvenajiem elementiem tika minēta godbijība, taisnība, sirdsšķīstība un mīlestība.
Savukārt Jamaga Soko gribēja atjaunot pirmatnējo konfūcisma mācību, jo iepriekšējās mācības to sagrozījušas. Pēc Soko uzskatiem pasaulē ir divi pamatprincipi Iņ un Jaņ - negatīvā un pozitīvā enerģija. Pasauli virza mūžīgā radīšana un attīstība. Valdošais, aktīvais princips ir jaņ. Tas ir vīrišķais, gaišais, sausais elements, kas parasti sasitās ar debesīm. Iņ ir pasīvais, sievišķais, tumšais, mitrais, vēsais elements, un tas atbilst zemei. Iņ un jaņ savstarpēji cīnās, taču netiecas viens otru iznīcināt. Iņ un jaņ simbols ir aplis, iekšpusē iezīmētas divas stilizētas zivis. Viena melna ar baltu aci, otra balta ar melnu aci.
Japāņu vissvarīgākais morāles pienākums ir vecāku godāšana. Uzticība, kuras pamatā ir pienākums izturēties ar cieņu, japāņu uztverē ir tikumības pamats.
Tieši estētiskās normas daudzējādi nosaka japāņu tautas dzīves filozofiju.
Japāņiem ir četri daiļuma kritēriji sabi, vabi, sibui, kas sakņojas sinto reliģijā, bet ceturtais jūgen saistīts ar budisma filozofiju. Sabi burtiskā tulkojumā nozīmē rūsa. Laika atstātajās pēdās japāņi saskata īpašu pievilcību. Viņus valdzina veca koka nomelnējusī krāsa, nosūnojis akmens dārzā, tātad sabi ir senatnes smarža, laika zīmogs. Daiļums un dabiskums japāņiem ir viens jēdziens. Savukārt termins vabi japāņu izpratnē noliedz visu samāksloto, demonstratīvo, uzkrītošo. Vabi ir vienkāršības skaistums, atturība un ikdienišķā pievilcīgums. Japāņi saskata skaistumu un prot to novērtēt visā, kas ir ap cilvēku viņa ikdienā. Trešais vārds sibui ir vienkāršības skaistums un dabiskuma skaistums. Siubi tādējādi dod galīgo spriedumu skaistuma novērtēšanā. Tase ir laba, ja no tās ērti un patīkami dzert tēju un ja māls, izgājis caur podnieka rokām, turklāt saglabājis savu pirmatnējo pievilcību.
Lai nodrošinātu savu attīstību, īpašu vērību japāņi pievērš izglītībai un audzināšanai. Japāņiem, tāpat kā citām Austrumāzijas tautām, raksturīga "kauna" kultūra. Tas nozīmē, ka, audzinot jauno japāni, par morālei nepieņemamu rīcību kaunina. Kā tikumības mērs tiek uzskatīts sabiedrības viedoklis. Lai izvairītos no apkaunojošās sajūtas, ja valdnieka vai karavadoņa uzdevums nav godam izpildīts, japāņu samurajs tiek apmācīts izdarīt pašnāvību (harakiri). Pašnāvība ir visai izplatīts veids, kā japānis izvairās no samilzušām problēmām.
Ir grūti runāt par japāņu reliģiju, jo tai ir vairaki virzieni. Japāņi savai ticībai piešķīra vārdu "sinto" (dievu ceļš) tikai tāpēc, lai norobežotu seno reliģiju no jaunās - budisma. Sintoismā pielūgsmes objekti tika dēvēti par kami, kas tiek attiecināts gandrīz uz visu - dabas parādībām, dzīvniekiem, putniem, augiem un arī senčiem. Japāņiem bija vairākas dižās dievības, priekšstats par kurām saistījās ar sauli, mēnesi, zemi, ražu un vētru, tomēr tās nebija apveltītas ar izteiktu personību un netika uztvertas kā tēli. Sintoismā pastāv vairāk nekā astoņi miljoni kami. Galvenais ir Saules kami - Amaterasu-omikami. Tautas sintoismā dabas godināšana ir saistīta ar senajiem zemkopju auglības rituāliem. Ārkārtīgi miglains bija priekšstats par pēcnāves dzīvi, un reliģijai nebija gandrīz nekāda ētiska satura. Lai pielabinātu dievus, notika godbijīga lūgšana un ziedošana. Sākotnējos ziedojumus (ēdienus un dzērienus) pamazām aizvietoja simboliski priekšmeti, kas darināti no māla, koka un vienkārša papīra.
Sintoisma reliģijai nav apkopotu Svēto rakstu, bet ir divas svētās grāmatas Kodziki un Nihohgi, kas sarakstītas 8. gs. sākumā. Tās glabā daudzas senas leģendas un mītus.
…
