Jebkurā valstī ir svarīga valdnieka, valdošās varas leģitimizācija, no tās ir atkarīgs valsts stāvoklis. Senajā Ķīnā jau ap 11.gs. p.m.ē. parādījās Debesu mandāts, ar kuru izskaidroja valdnieku varas izcelsmi un maiņas iemeslus. Darbā apskatīšu Debesu mandāta teorijas nozīmi senajā Ķīnā, tās veidošanās vēsturi un saistību ar Konfūcismu. Konfūcija pamatnostādnēm bija cieša saistība ar Debesu mandāta teoriju. Tikai Ciņu dinastijas laikā valdošā valsts reliģija bija legisms, kas bija pilnīgi pretējs Konfūcisma uzskatiem, jo valdnieks Šīhuandi tajā laikā pielietoja agresīvu politiku, lai apvienotu milzīgu Ķīnas impēriju un tāpēc viņš savu valdīšanu nevarēja balstīt uz Debesu mandātu, kas paredzēja valdnieka labklājību pret tautu, tikumību. Neskatoties uz to, ka Šīhuandi laikā smagi tiek vajāti Konfūcisma piekritēji, tas pardzīvo šo periodu un turpina pastāvēt gan Šihuandi laikā, gan pēc tam līdz 20.gs. sākumā izveidojās Ķīnas Tautas Republika. Tas norāda uz Konfūcisma svarīgo lomu Ķīnas kultūrā, politikā un sabiedrībā.
Džou valsts laikā Ķīnā parādījās mācība par Tjaņ – min debesu pilnvaru jeb mandātu. Saskaņā ar šo uzskatu valdnieks ir debesu pilnvaras izpildītājs. Debesu pilnvara pienākas tikai tikumīgam un labam valdniekam.[2]
Debesu mandātam nebija laika ierobežojuma, tā ilgums bija atkarīgs no valdnieka uzvedības. Valdniekam nebija obligāti jābūt augstdzimušam, lai iegūtu mandātu, patiesībā dinastijas parasti dibināja nedižciltīgie, kā Haņu un Mingu dinastiju. [8] Debesis sniedz visas zemes pārvaldīšanas tiesības tieši tam, kas morālā un gudrības ziņā ir visvairāk atbilstošs šī uzdevuma veikšanai, bet Debesis atņem varu tam, kas izrādījies nederīgs šī uzdevuma pildīšanā.…