Kā cilvēka vajadzību pēc piedzīvojumiem atrisināja Rietumos? Tur aiz garlaicības jūk prātā tikai bagātnieku atvases, kas bieži kļūst par narkomāniem, perversiem vai pat padara sev galu. Rietumu pasaules stabilitāte mūsdienās slēpjas Hobsa izdomātajā modelī, pēc kura “visi karo pret visiem”. Citādi to sauc par visaptverošu konkurenci. Visi cilvēki palaisti ringā, bet valsts kā policists vēro, lai tiktu ievēroti cīņas noteikumi. Apmēram trešdaļa sabiedrības (mūsdienu Latvijā ap 80%) ir nabadzīga un spiesta cīnīties par savu izdzīvošanu – tai nekādu citu piedzīvojumu vairs nevajag. Pērējiem piedāvāts ar risku pārsātinātais brīvās uzņēmējdarbības labirints. Pēc kara radītā vispārējās labklājības valsts tiek steigšus demontēta. Tagad par savu rītdienu jāuztraucas katram. Medicīnas aprūpe vairs nav garantēta, draud pensiju sistēmas sabrukums. Pat tantiņai, kas nopirkusi 10 akcijas, jāsvīst baiļu sviedros, kad biržā panika. Viesnīcniekam un mājīpašniekam jāsvīst sekojot, vai klients neaizbruks nesamaksājis par vakariņām un telefonu. Vidusslāņa cilvēkam burzmā saplēstas brilles nozīmē robu ģimenes budžetā. Īpašniekiem un bagātajiem jābaidās no nabagu sociālā sprādziena. Tātad rūpju un piedzīvojumu pietiek.
Uz šā drāmu, uzvaru un zaudējumu fona padomju cilvēka dzīve ar ne pārāk lielo, bet garantēto pārticību pārvērtās bezmērķīgā eksistencē. Pretīgi dzīvot, ja brilles maksā 3 rubļus, bet brauciens tramvajā – 3 kapeikas. Sadauzīji – aizej un nopērc jaunas! Tramvajā, lai nebūtu garlaicīgi, sagraizi sēdekli vai izsit logu. Lai justu piedzīvojumus, tev vismaz jāpārbrauc ar nazi. Tādā dzīvē cilvēks nebauda uzvaras, bet jūt tikai zaudējumus. Aiz gara laika apprecies, izšķiries un nospļaujies – vai nav vienalga? Kas tev ar likumu “pienākas”, par to tu nejūti ne prieku, ne pateicību. Tāda dzīve bija patiešām garlaicīga, un padomju projekts neko saturīgākai dzīvei nepiedāvāja. Tieši otrādi – solīja, ka nākotnē (komunismā) būs vēl garlaicīgāk. Ļeņina solītais sociālisma projekts bija vajadzīgs pazemotajiem, apspiestajiem, apsmietajiem, izmisumā iedzītajiem, bet ko tas varēja piedāvāt vispārējās labklājības sabiedrībai, kāda izveidojās 80. – 90. gados?
Protams, ne jau visus Padomju savienībā mocīja garlaicība. Jāmin cilvēki, kas arī PSRS atrada savām spējām radošu pielietojumu: zinātnieki, pētnieki, pedagogi, sekmīgi lielsaimniecību vadītāji, augstāko tehnoloģiju ieviešanas pionieri, prasmīgi bērnu audzinātāji u.d.c. Varbūt padomju sociālisma kļūda bija tā, ka no visiem cilvēkiem bija gaidīti radoši centieni visās jomās. Diemžēl sākotnējais padomju entuziasms bija lielā mērā zudis. Daudziem cilvēkiem dažādu iemeslu dēļ radošo meklējumu dziņa tiek apspiesta – citam jau bērnībā (ģimenē, skolā), citam – slikti organizētā darbā vai pēc pirmajām neveiksmēm. Vēl jo vairāk tāpēc, ka izdzīvot varēja tāpat, bez sevišķas piepūles, un padomju valdība nespēja atrast citu mehānismu, kas atraisītu cilvēku radošās alkas. Visvairāk no garlaicības cieta tieši jaunatne, kurai tā ir pat bioloģiski kaitīga.…
