Mūsdienās dzimtas koks parādās tikai dzimšanas apliecībā un tēva vārda noteikšanā.
Izvēlējos šo zinātniski pētnieciskā darba tēmu, jo dzimtas kokam un dzimtas pārstāvju likteņiem netiek pievērsta pietiekami liela nozīme. Temata noteikšana nesagādāja grūtības, jo dzimtas likteni un koku jau sen vēlējos izpētīt un saglabāt to nākamajām paaudzēm, kas sniegtu iespēju šo koku arvien papildināt.
Piemēram, visās Izraēlas skolās bērniem, kas sasniedz 12 vai 13 gadu vecumu, ir jāveic pētījums - jāizzina savs ciltskoks. Šādā veidā viņi daudz ko uzzina par savu vecāku, vecvecāku dzīvi un zemi, kur viņi dzimuši. Tas ir aizraujoši, šo projektu prezentācijas nereti izvēršas par interesantu daudzu valstu iepazīšanu.
Tāpēc arī vēlos pievērst uzmanību dzimtas pārstāvju likteņiem. Šī tēma, manā skatījumā, ir diezgan aktuāla. Ar zinātniski pētniecisko darbu mēģinu pievērst arī vienaudžu uzmanību dzimtas koka izpētei, kā arī piedāvāju aizpildīt izveidoto aptaujas anketu.
Zinātniski pētnieciskā darba kvalitātes uzlabošanai un materiālu daudzveidībai sazinājos ar cilvēkiem, kuri sniedza plašāku informāciju par manu dzimtas koku.
Šis cilvēks ieņem ļoti svarīgu vietu manā dzimtas kokā – viņa ir manas mātes māte, proti, mana vecmamma.
Dzimusi 1945. gada 18. aprīlī strādnieku ģimenē. Gimenē bijusi trešais bērns. No savas bērnības atceras kā šodien, kaut bijusi tikai 8. gadus veca, kad izsūtīja tēvu, proti, manu vecvectēvu. Tad no lielā uztraukuma esot virtuvē zem sola sēdējusi un raudājusi par atņemto ģimenei. Viņa stāsta, ka kā sodien tas viņai vēl ir acu priekšā, viņai bijis tik žēl savas mātes un, protams, tēva. Šajā dienā viņa esot vārijusi ziepes.
Stasts par pirmo skolas dienu. Smagajā mašīnā „Gaziks” no Rīgas gala veda uz skolu. Bija kādi 15 bērni. Skola atradās 10.km attālumā no skolas, vispār viņa dzīvoja dziļos laukos. Kādas tais laikos bija drēbes, tādas arī vilka mugurā. Kājās gan bija čiba ar caurumu. Skolotājus atceras kā ļoti labus, pretīmnākošus. Dzīvoja skolas kopmītnēs, bet ēst tajos laikos bija jāņem no mājām, vienīgais pusdienas skolā esot bijušas bezmaksas. Bieži nedēļas nogalēs pat pietrūka ēdamā, tad bērni labprāt cits ar citu dalijās. No skolas laikiem ir daudz diplomu, jo bija laba sportiste. Viņa gan slēpoja, gan leca tālumā, skrēja krosus un ļoti labi šāva. Mācībās nebija spožas atzīmes, jo bieži gāja pa taisno uz mājām, kuras bija 8.km attālumā, lai palīdzētu mātei, kurai mājās bija jādara viss vienai pašai. Tā darija daudzi apkārtējie bērni. Vasarā strādāja kolhozā, gan ravēja bietes, gan ar zirgvilkmes grābekli grāba sienu, gan gāja ganos, kur ganija govis un pat cūkas. Viens no priecīgākajiem momentiem bija tēva Hugo atgriešanās no Oksakas.
Šobrīd viņa ir pensionāre, kura strādā mazā eļļas tirdzniecības veikaliņā, Siguldā. Ir uzaudzinājusi divus bērnus – Daci un Didzi. Dzivē vienmēr domā pozitīvi un pašlaik cenšas izbaudīt pensionāra gadus, atpūsoties un dodoties ekskursijās apkārt Latvijai.…
