Mantojuma tiesības ir cieši saistītas ar lietu (īpašuma) tiesībām, jo pēc cilvēka nāves viņa īpašums pārvēršas mantojumā, un mantojums kļūst par mantinieka īpašumu. Tas ir saistīts arī ar ģimenes tiesību normām, jo mantinieki parasti ir mirušā tuvinieki un citi radinieki, ar saistību tiesībām, jo uz mantinieku pāriet daudzas mantojuma atstājēja saistības, un arī ar citām tiesību normām.
Latvijas 1937.gada Civillikums, kas stājās spēkā 1938.gada 1.janvārī, novērsa iepriekšējo sarežģīto mantojumu kārtošanas sistēmu Latvijā, kas bija atšķirīga dažādos Latvijas novados un pilsētās. Šī Civillikuma darbība tika pārtraukta 1940.gada 25.novembrī, kad Latvijā tika ievests Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas1922.gada Civilkodekss, kurš, izņemot nelielu laika posmu kara gados, bija spēkā Latvijā līdz 1963.gada 31.maijam. Sākot ar 1964.gada 1.jūniju, Latvijas teritorijā bija spēkā 1963.gada 27.decembrī apstiprinātais Latvijas PSRS Civilprocesa kodekss [3,11].
Latvijas Republikas 1937.gada Civillikums mantojuma tiesību daļā tika atjaunots un ar nelieliem grozījumiem stājās spēkā tikai 1992.gada 1.septembrī, un līdz ar to būtiski mainījās mantojuma tiesiskās attiecības un mantojuma lietu kārtošanas procedūra. Mantojuma lietas turpmāk vairs nebija jākārto pie notāra, bet gan tiesā.
Lai novērstu trūkumus tiesu darbā mantojuma lietu izskatīšanā un nodrošinātu
Vienveidīgu tiesas praksi, Latvijas Republikas Augstākās tiesas plēnums 1995.gada 27.martā pieņēma lēmumu Nr.1 „Par likumu piemērošanu mantojumu lietās”, kurā daļēji tika izskaidrotas tiesu praksē radušās problēmas [3,12].…
