Mantojuma līgums – drošs garants mantojuma tiesības nodibināšanai, taču vienlaicīgi vēsturiski noliegts kā pirms laika slēgta vienošanās par vēl dzīvas personas mantas mantošanas kārtību. Analizējot mantojuma līgumu vēsturiskā aspektā, interesants liekas fakts, ka mantošanas pamats, kas mūsdienās ir primārs pret testamentāro un likumisko mantošanu, nebija atzīts romiešu tiesības, kuras uzskatām par civiltiesību pirmavotu.
Darbā mēģināšu pierādīt mantojuma līguma aktualitāti pārējo mantošanas pamatu vidū, vienlaicīgi mēģinot izprast to:
1)kādēļ romieši nepieļāva mantot pēc līguma;
2)kāds ir mantojuma līguma priekšrocības mūsdienu mantojuma tiesībās;
3)kādi ir negatīvie aspekti slēdzot mantojuma līgumu.
Lai pamatotu domu un saturiski izsekotu līdz mantojuma līguma nosacījumiem, slēdzot mantojuma līgumu, to grozot un izbeidzot, galvenokārt izmantoju Civillikumu, kā arī senatoru R.Krauzes un Z.Genca komentārus un autordarbus.…