Mantošanas tiesības pēc folkloras materiāliem

Paražu tiesību avoti Latvijā tiešā veidā vispār neeksistē. Par paražām var spriest tikai netieši pēc folkloras materiāliem, kuros atrodami tautas apziņā daudzus gadu simteņus saglabājušies šo tiesību elementi.
Tautasdziesmas ir visvairāk izmantotais paražu tiesību avots. No tām iespējams gūt priekšstatu par senlatviešu sabiedrisko kultūru, cilvēku dalījumu sabiedriskajās grupās, šo grupu locekļu pienākumiem un attiecībām, bet nevar uzzināt, cik aprakstītie procesi patiesi, kurā laika posmā tie varētu būt bijuši spēkā, jo tautasdziesmu sacerēšanas posms ir ļoti plašs.
Mantošanas tiesības radās līdz ar īpašuma tiesību attīstību. Pirmatnējās īpašuma tiesības Latvijas teritorijā nosauktas par mantojumiem (tēva zeme, kas jāsadala starp brāļiem). Mantošanas tiesību elementi paražu tiesībās izdalāmi mākslīgi, jo sākumā vēl nebija pazīstams vārds tiesības kā juridisks termins un nerakstītām tiesībām to darbības laikā jebkāds formāls iedalījums nebija iespējams.
Vecāku īpašumā ir jāizšķir divas atsevišķas mantojuma masas: no vienas puses, tēva (zeme, māja, kumeļi utt.), no otras puses, mātes manta (pūrs, villaines, vainags, rotas utt.). Pēc vispārīgā principa tēvam piederošo mantoja dēli, mātei- meitas. Meitas saņēma pūru, tēvam vēl dzīvam esot un tāpēc nepiedalījās tēva zemes dalīšanā ( mantošanā).
Kungam bij kungam būt,
Dēliņam arājam:
Kundziņš pili paturēja,
Dēliņš tēva novadiņu.

Es neturu tēva zemes
Ne kalnā, ne lejā,
Es tur mātes villainītes-
Vai rakstītas, nerakstītas.…