Māra MELGALVA panti meistaroti no lipīgas vielas. Vai gan citādi tie izpelnītos 80. gadu jauno ļaužu, arī mūziķu, atzinīgas ovācijas. Gandrīz ikviens ar Jura Kulakova (Mārtiņa Brauna, Jāņa Lūsēna u. c.) populāro melodiju starpniecību dzirdējis tekstus no krājumiem "Meldijās iešana" (1980), "Labuvakar" (1984), "Sarmots ugunskurs" (1989). Runājot par sev tuvām un dārgām dzejas intonācijām, Māris Melgalvs atzīstas "muļķa ideālismā", meklēdams tīro latviskumu, turklāt latviskumu ļoti savdabīgā nozīmē. "Mani interesē, kā cilvēks redz pasauli. Un tie nebūt nav atribūtikas apraksti vai kādi it kā latviski darbi vai nedarbi, rotaļas, svētki, kakla vai zeķu prievītes, bet attieksme - iekšējs godīgums..." Un šo īpašību, kuru var pieņemt arī kā 80. gadu trīsdesmitgadnieku dzejas emocionālo raksturotāju, viņš iemanto, satiekoties ar dzīves tiešamību zobgalīgā ironijā. Melgalva dzejām (jo īpaši agrāku gadu gājumā) tik azartiski spēlēties, trīt tūkstošiem skaņu, bet šis ārēji nenopietnās rotaļas vienlaikus ir gan joka pēc, gan kādas iekšējas nopietnības dēļ. Par melgalvisku uzlūkojama arī folkloras parodizācija, tautasdziesmu ritmikas, citātu savīšanās kopā ar mūsdienīgu valodu. [1]
Pārkāpjot 80. gadu slieksni, pirmais no tālaika jaunajiem dzejniekiem ar krājumu "Meldijās iešana" (1980) debitē MĀRIS MELGALVS (1957), tūlīt kļūstot par vienu no populārākajiem autoriem savas paaudzes vidū. Jaunatnei simpatizē dzejnieka nesamierināmais maksimālisms, dumpīgais anarhisms, ironija un pat saasināti ņirdzīgā attieksme pret laikmeta negācijām.…
