Mārtiņš Zīverts ir XX gs. vidus un otrās puses izcilākais latviešu drāmas meistars, kas mūžu atdevis tikai šī viena literatūras veida kopšanai. Viņa augstākais aicinājums ir bijis un palicis teātris.
Divu gadu vecumā M. Zīverts saslimst ar difteriju un no nosmakšanas zēnu izglābj parasta lauku ārsta prasmīgi izdarīts grieziens. Vaiteņu kapos agri apgulst Mārtiņa māšeles Zelma un Milda, un nāves tuvā klātbūtne vēlāk jaušama vairāku M. Zīverta lugu darbībā. Pats viņš tos dēvē par makabriem rakstiem.
1944. gada novembrī M. Zīverts kopā ar meitu Zeltīti, dēlu Andreju un dzīvesbiedri Elzu zvejas laivā dodas pāri jūrai- vispirms uz Gotlandi, bet pēc īsa atelpas brīža uz Zviedriju. Skaudrā situācija pirms došanās svešatnē radusi aprakstu lugā “Pēdējā laiva”. M. Zīverts par sevi stāsta 1992. gadā iznākušajā grāmatā “Par sevi”: “Naktīs melnajās debesīs pār jūru blāvoja divi makabri gaismas plankumi: tur dega Liepāja un Ventspils. Vajadzēja domāt par cilvēkiem, kas palika viņā pusē. Arī par melno Žani, ko vēlāk notēloju lugā “Pēdējā laiva”. Satiku viņu Ventspilī, lūkoju viņu pierunāt lai mēģina tikt pāri jūrai. Bet atbilde bija skaidra un cieta: “Nē šī ir mana zeme un te ir mana vieta.””
Vēl “Par sevi” viņš raksta: “Esmu atpalicis melnstrādnieks, astoņus gadus nostrādājis fabrikā un uz Zviedru dzelzsceļa. Esmu te strādājis dažādus darbus, sabeidzis sirdi un acis, bet līdz ar to iepazinis arī dzīvi no visām pusēm. Esmu lādējis vagonus, presējis bakalētu, bijis tramvaja kasieris- bet allaž esmu ēdis godīgi pelnītu maizi. Lugas esmu rakstījis tikai pa vaļasbrīžiem, tāpēc par rakstnieku sevi sen vairs neskaitu.”
M. Zīverts lugas ir rakstījis gandrīz nepārtraukti, pa reizei uzmācies slinkums, rakstīšanu viņš nosolījies mest pie malas, bet atkal un atkal sēdies pie savas rakstāmmašīnas, un cita aiz citas atkal biedrojušās rakstu rindas. Šajā laikā viņš nododas lugu rakstīšanai.
M. Zīverts savas dzīves laikā ir sarakstījis pāri par piecdesmit lugām un lielāko daļu trimdā. Viņš ir sarakstījis daudz drāmu ( piemēram, “Hasana harēms”, “Galvu augšā”, “Pēdējā laiva”, “Cenzūra”, “Kā zaglis naktī”, “Smilšu tornis”, “Tīreļpurvs”, “Kopenhāgenas diologs”, “Āksts” u.c.), traģēdiju ( piemēram, “Vara”, “Ifigēnija”, “Raķete” u.c.) un komēdiju ( piemēram, “Rūda”, “Zaļā krūze”, “Čūska”u.c.). M. Zīverts raksta mokoši un gausi. Ilgi viņš slīpē katru skatu, dialogu un repliku, līdz tā iemanto kristāla tvirtumu. Maz vērības viņš velta ārējo notikumu tēlošanai, bet visu uzmanību koncentrē uz cilvēku psiholoģisko un savstarpējo atklāsmi.…
