Dzīve nav iedomājama bez komunikācijas, un tā tas ir bijis vienmēr. Kādreiz nebija tādu saziņas līdzekļu kā mūsdienās, tomēr bija kaut kas cits, ar kā palīdzību cilvēki komunicēja.
Masu komunikācija notiek caur bioloģiskiem, fiziskiem un tehnoloģiskiem kanāliem. Kādreiz lielākoties izmantoja (protams, to mēdz izmantot arī tagad, bet ne tik izpaltīti) tehnoloģiskos kanālus, kas pēc nesēja ir dabiski un mākslīgi. Dabiskie informācijas nesēji ir ungunskuru un dūmu signāli, bungu, zvanu, gaismas signāli u.c. Vārdu sakot, tie, kas pastāv dabā. Savukārt, mākslīgie informācijas nesēji ir vēstules, laikraksti, dokumenti un priekšmeti, kurus var nosūtīt ar pasta sakaru palīdzību, piemēram, ar ziņnešiem, baložiem, suņiem un ar visa veida transporta līdzekļiem.1
20. gadsimta otrajā pusē saziņas līdzekļu tehnoloģija ir strauji attīstījusies. Līdz ar iespiestajiem saziņas līdzekļiem – avīzēm, žurnāliem, grāmatām, arvien lielāku lomu cilvēku dzīvē ieguvis ir radio un TV. To iespējas ir daudz plašākas, jo ziņas var izplatīt nekavējoties un neierobežoti lielam cilvēku skaitam. Televizoru ekrāni ne tikai ir kļuvuši krāsaini, bet televīzija arī piedāvā ļoti daudz kanālu, kuros ir neizmērojami daudz informācijas arī par citu valstu aktualitātēm un pat „aizkulisēm”.
Pēdējos gados šiem saziņas līdzekļiem ir pievienojies internets. Tas kļūst arvien populārāks, jo ar tā starpniecību iespējams ne tikai saņemt informāciju, bet arī pašam to meklēt dažādās mājas lapās, neatkarīgi no tā, kad ziņa tika ievietota. Internetu popularizē arī tas, ka tas apvieno visus medijus kopā – internetā var lasīt avīžu rakstus, pat grāmatas, klausīties radio un skatīties filmas un pārraides, kas tiek translētas televīzijā.
Radio ir kā fona medijs, jo cilvēki to var klausīties visur un vienmēr, piemēram, braucot transportā, guļot vannā utt. Tas ir informācijas un izklaides apvienojums, kurš spēj uztvert lielas auditorijas un tas sekmē tūlītēju notiekošā pārraidīšanu.…
