Lai sasaistītu celtniecības materiālus bija nepieciešama saistviela, un gotikas laika celtnieki no daudzām un dažādām sastāvdaļām veidoja īpašu sastāvu, ko var nosacīti saukt par javu. Šī masa palīdzēja padarīt būves izturīgākas, jo izžūstot droši “salīmēja” kopā kaļķakmens blokus vai ķieģeļus. Šī java ir uzskatāma par priekšgājēju cementam, ko joprojām plaši izmanto celtniecībā arī mūsdienās, un bez kura praktiski nav iedomājama neviena būve.
Otrs populārākais celtniecības materiāls neapšaubāmi bija koks, kas tika izmantots gan konstrukcijās kā palīgmateriāls, gan sienu apdarē, gan greznos grīdas segumos. Protams, no koka tika izgatavotas gan smalkas, gan arī pavisam vienkāršas mēbeles. Daudzi domā, ka katedrāļu celtniecībā plaši izmantoja koku, tomēr patiesībā tas tika izmantots pārsvarā interjerā, durvju, grīdas segumu un sienu apdarē. Celtnieki izmantoja visdažādākās koku šķirnes, pat tad jau tuvākajā apkārtnē tāda nebija sastopama. Sakrālo būvju celtniecības mecenāti neskopojās iegādājoties būvmateriālus, tostarp arī dārgas koka šķirnes.
Gotikas periodā ļoti aktuāli kļuva vitrāžām greznoti milzīgi logi, kuru bija dekorēti ar smalkiem akmens rotājumiem. Protams, lai radītu vitrāžas bija nepieciešams stikls. Pastāv dažādi veidi, kā iegūt stiklu, bet šajā laika periodā visvieglāk to iegūt bija kausējot smiltis. Vienas greznas vitrāžas izveide sākot no stikla izgatavošanas, beidzot ar krāsainu, estētiski baudāmu galarezultātu varēja aizņemt pat vairākus mēnešus, atkarībā no loga izmēra. Tā laika meistariem bija sava tehnika, kādā viņi kausēja smiltis, un vēlāk savāca izkausēto masu. Tāpat sarežgīts bija arī nogludināšanas process, un stikla griešana. Tas nebija viegls darbs, un parsīja daudz meistarības, pieredzes un uzmanības.
…
