Materiālisms ir vilinoša, taču filozofijas vēsturē sliktu slavu ieguvusi mācība, jo tā noliedz visa garīgā pastāvēšanu. Vai tiešām noliedz? Varam domāt, ka pasaule mums apkārt sastāv no materiāliem jeb vieliskiem (latīņu valodas materiālisms nozīmē materialis „vielisks) priekšmetiem, arī cilvēks ir materiāls priekšmets, gluži tāpat kā viss visums. Šāds uzskats ir veselā saprāta vienkāršais materiālisms, un tajā vēl ir maz filozofijas. Lasot un joprojām mēģinot saprast, ko nozīmē šis jēdziens, es atskārtu, ka to ir ļoti grūti definēt. Materiālisma uzskati, tādi kādi tie ir mūsdienās ir veidojušies teju vai gadsimtiem. Pirmās materiālisma mācības radās līdz ar filozofijas rašanos senās Indijas, Ķīnas un Grieķijas verdzības sabiedrībās vairākus gadsimtus pirms mūsu ēras sakarā ar progresu astronomijā, matemātikā un citās zinātnēs. Jau pašos pirmsākumos cilvēki vienmēr ir domājuši par matēriju, par materiālā lietām un par tā nozīme, katram cilvēkam ir savs uzskats, kas veidojies gadu gaitā uzkrājot zināšanas. Idejas par materiālismu strauji ieguva vērienu 19.gadsimta sākumā, līdz ar rūpniecības attīstību. Kāpēc tā? Rūpniecība, bija dīglis, kas uzsāka materiālisma problēmu saasināšanos. Rūpniecība bija virzītājspēks, ne tikai cilvēka un dzīves līmeņa attīstībai, bet arī dažādu problēmu attīstībai. Pieauga cilvēka sociālā loma sabiedrībā. Cilvēku apziņa auga. Modernajā sabiedrībā, sāka valdīt apgaismība un parādījās personības, kas formulēja jaunas idejas un ideoloģijas. Materiālisms savā ziņā nekad manī nav izsaucis pozitīvas emocijas, šķiet, ka tas ir tāpēc, ka materiālisms man saistās ar sociālistisko ideju sludinātājiem, ar komunisma teoriju un savā veidā pat arī ar diktatūru. …
