Mātes tēls Leona Brieža dzejā

Dzejoļu krājumā tiek rakstīts par daudz dažādu tēlu: māte, daba, tās parādības, sieviete, tēvs, laika ritējums. Visus dzejoļus caurstrāvo romantiska, gaisīga un silta gaisma. „Būtības dārzā” mēs meklējam savu un pasaules būtību, meklējam saknes, savstarpējo, ģimenisko attiecību kodolu. Dzejoļos parādās dažādi simboli (īpaši mīļi L.Briedim ir putna, vēja, dzērves simboli) un maģiskie skaitļi (trīs, septiņi, deviņi).
„Būtības dārzā” ir 11 spilgti dzejoļi par mātes tēlu. Mātes tēls dveš mūžīgu mīlestību, siltumu, kuras dēļ liriskais „es” ir gatavs pat uzupurēties, jo tā ir viņa mīļā, neaizstājamā, vienīgā māte, māte, kuru bail pazaudēt, jo tās būtu neizsakāmas ciešanas.
Motīvs: dēla sevis meklējumi caur māti un uzupurēšanās mātes dēļ.
Problēma: kā pārvarēt bailes, ilgas un ciešanas, māti zaudējot?
Tēli.
Māte – stipra „rūpestu un raižu izkapts tevi nopļāvis”, „nevienam nesūdzies, nekam tu nepārmet”, centīga „iet un iet.. nekur šai pasaulē uz brīdi atvilkt elpu neapstājas”, „no simts pelniem vienu atšķīrusi..klusi plēnīti pie plēnītes liek..viņai jāsaliek”. Mātes aura, gaisma, kas nāk no viņas dāvā spēku un ticību. Dzejolī „Mātes pasaciņa” māte stāsta liriskajam „es” pasaku. Pasakas burvība, brīnums liriskajam „es” dod ticību, kura ir nepieciešama grūtajos, skumjajos dzīves mirkļos: ”Vēl tagad rītos / es steidzos drīzāk atvērt logu, / lai savā gulbī paskatītos (..) / Tik gaišas manas acis ,gaišas / un laimīgas, un nepārjautā...”…