Sokrats ( ap 470 - 399 pr.Kr.) piedzima un dzīvoja Atēnās. Visvairāk par Sokratu esam uzzinājuši no viņa izcilā skolnieka Platona ( ap 428 - ap 348 pr.Kr.) darbiem.
Jaunībā viņš aizrāvās ar dabas zinātnēm, bet ar saviem uzskatiem klajā nāca, būdams jau brieduma gados. Šādu rīcību viņš pamatoja ar to, ka, nepārzinot pats sevi, cilvēks nevar pētīt sev svešo dabu. Tas, kurš pētī cilvēka darbību, var rīkoties saskaņā ar šiem pētījumiem, taču, pētot likumsakarības dabā, izzinātais netiek praktiski izmantot. Turpretī cilvēcisko lietu izzināšanai vienmēr ir praktiska nozīme.
Apbrīnojama ir Sokrata pašsavaldīšanās spēja un izturētais miers. Sokrats tik pilnīgi valdījis pār sevi kā laikam gan reti kāds. Vienmēr viņš bijis tik apvaldīts, nosvērts, aukstasinīgs, mierīgs, līdzsvarots un iekšēji saskaņots, it kā nepazītu nekādu kaislību, dusmu un naida, nekāda uztraukuma, baiļu un iekšēju pretrunu starp prātu un neprātu. Ar saviem pretiniekiem Sokrats sarunājies tikpat mierīgi kā ar draugiem, trūkumā juties tikpat omulīgi un ērti kā pie bagātīgi klāta galda, pēc dzīru nakts, kad viņa biedrus pārņēmis skurbums un pagurums, viņš bijis tikpat skaidrs un možs kā kuru katru rītu. Viņš visu dara aukstasinīgi un apdomīgi, tāpēc nekad nepārsteidzas un nenožēlo darīto. Sokrats nekad nav slimojis ar modernam cilvēkam tik raksturīgo nervozitāti, jo viņš nav pazinis bailes un uztraukumu, bet bez bailēm un uztraukuma nav arī nervozitātes.…