Šī novērojuma mērķis ir izvirzīt un pierādīt kādu no Gunas Svences „Personības attīstības psiholoģijas” tālmācības līdzekļa apgalvojumiem par mazbērna jeb agrīnās bērnības vecumposma psihiskajām īpatnībām.
Šajā prakses darbā es izvēlējos vietu attiecīgi savām iespējām, tas ir - Cēsīs. Lai novērotu un pierādītu sevis izvēlēto apgalvojumus man bija nepieciešams mēnesis. Pierādot apgalvojumus, es izmantoju dažādu autoru atziņas - teorijas, kuras var atrast šādās grāmatās:
1)Puškarevs I., Golubeva A., „Bērna attīstība” ;
2)Špalleka R., „Palīdzība maziem haotiķiem”;
3)Špalleka R., „Māmiņ, vai tu mani mīli?”;
4)Vecgrāve A., „Kā man saprast savu bērnu” .
Savu izvēli es pamatoju tā, ka es šo bērnu izvēlējos tāpēc, ka man tā bija vieglāk veikt novērojumus, šis bērns jau bija sastapts iepriekš un bija jau daudz kas zināms. Viņam ir atbilstošs vecums 1. gads un 9. mēneši.
Bērns visaktīvākais ir no rītiem, novērojumu veicu no rīta. Bērns ir ļoti aktīvs, spēlē spēles, skatās grāmatas, sauc dažādas lietas savā valodā. Bērns saprot ko drīkst, ko nē, bet tāpat pamanās darīt lietas, kad neviens neredz, vai ir aizgājis kaut kur, kur neviens viņu neredz. Viņš paņēma grāmatu un aizgāja citā istabā un sāka viņu plēst, kad tika pieķerts, tad jau bija par vēlu un grāmatai lapas izplēstas. Bērns tika sabārts, jo tā bija viņa mīļākā grāmatiņa, tikai tad, kad viņš redzēja, ka lapas izplēstas, saprata – grāmatas vairs nav, un teica: „Vavuti”. Pēc tam viņš ilgi sēdēja un mēģināja salikt kopā grāmatu, bet nekas nesanāca, viņš bija ļoti bēdīgs.
Pie bērna, ko novēroju, bija atnākuši ciemiņi, meitene, puika, apmēram tāda paša vecuma. Sākumā bērns kuru novēroju, pētīja ilgi šos bērnus – kā viņi darbojās u.t.t., bet tikai vēlāk piegāja tiem klāt. Bērns ievēroja uzreiz, ka tie nav tādi paši kā viņš – savādāki, savādāk uzvedas, runā, spēlējas. Bija jāpaiet lielam laikam, kamēr viņi sāka saprasties un spēlēties. Tā kā šie bērni nebija savās mājās viņi aiztika visu, un manis novērotais bērns viņiem neko neļāva un ņēma visu nost un nesa mammai. Šie ciemiņi arī ik pa brīdim sakāvās – spēlējoties un vien mamma teica: „Nedrīkst kauties, visi ir Pai!”. Tad bērns piegāja pie viena no ciemiņiem noglaudīja to un teica „Pai!”.
Kad atkal apciemoju bērnu, viņam bija nopirkti jauni pavasara zābaciņi un viņš man skrēja pretī un dejodams rādīja savus zābaciņus, viņš bija ļoti priecīgs. Ejot ārā – bērns ļoti skrēja un skatījās uz saviem zābaciņiem, kamēr nokrita, tad cēlās augšā un atkal skrēja. Vakara pusē mēs gājām atpakaļ uz mājām. Mājās viņš negribēja vilkt nost jaunos zābakus un ļoti dusmojās, ka mamma neļauj zābakus ņemt gultā līdzi.Šodien mazbērnam bija nopirkta jauna mašīna un viņš ļoti aizrautīgi ar viņu spēlējās, ka pat nepamanīja, ka esmu ieradusies. Bērna māte teica, ka tikko mašīna nopirkta un smiedamies teica, ka tas jau nebūšot uz ilgu laiku. Tā arī bija, pēc kāda laiciņa bērns ieradās un raudāja, jo mašīnai bija noplēsis riepām gumijas un mašīna vairs negāja tā kā no sākuma. Viņš ļoti ilgi sēdēja un pārdzīvoja par savu mašīnu, tad vakarā atnāca tētis un pielīmēja mašīnai riepas un, tad, atkal bija lieli prieki. Kad gāju prom, bija jau ļoti vēls un bērns jau gulēja, skatījos, ka mašīna bija paņemta gultā līdzi.…
