Sākot ar 19. gadsimta beigām, pasaulē ir radušās vairāk nekā simts jaunas valstis, kuras var uzskatīt par mazām1. Starptautiskās attiecības vairs nav tikai lielu valstu monopols, kurā mazās valstis ir tikai lielvalstu politisko spēļu objekti. Mazas valstis vairs netiek uzskatītas par vēstures anahronismu2, bet gan par likumsakarīgi pastāvošiem un dzīvotspējīgiem starptautiskās sistēmas subjektiem, kaut arī tās bieži vien nav, protams, vienlīdzīgas ar lielvalstīm un to iespaids starptautiskajā politikā ir ierobežots.
Mazas valstis daudz nopietnāk nekā lielvalstis nodarbojas tieši ar savas pastāvēšanas problēmām, turklāt mazu valstu ārpolitiku3 daudz vairāk iespaido ārējā iedarbība un mainīgums starptautiskajā vidē. Tādēļ viens no mazo valstu veiksmīgas darbības nosacījumiem ir pareizas, uz objektīvu nosacījumu izvērtēšanu balstītas ārējās un drošības politikas stratēģijas izvēle.
Par pamatu mūsu referātam tika izvēlētas dāņu pētnieka Mortena Kelstrupa (Kelstrup) piedāvātās četras ārpolitikas stratēģijas, kas ir mazas valsts rīcībā – neitralitātes stratēģija (pārmērīga tās īstenošana tiek saukta par izolācijas jeb norobežošanās stratēģiju), pievienošanās potenciālajam uzvarētājam, manevrēšanas stratēģija un līdzsvarošanas stratēģija. Šādu izvēli var balstīt uz diviem, mūsuprāt, ļoti svarīgiem apsvērumiem: 1) lai gan M. Kelstrups šo stratēģiju klasifikāciju izstrādāja aukstā kara apstākļos, tomēr tā vēl arvien ir aktuāla mūsdienu situācijā, jo to akceptē un savās teorijās izmanto citi pētnieki, un 2) M. Kelstrupa piedāvātā ārpolitikas stratēģiju klasifikācija ir visaptveroša – tā ietver sevī visas tās ārpolitikas stratēģiju iespējas, ar kurām var saskarties maza valsts.
Darba gaitā tika izvirzīta pētnieciskā hipotēze – objektīvi piemērotākās ārējās un drošības politikas stratēģijas izvēle nav garants mazas valsts ārpolitisko mērķu sasniegšanai un tās ietekmes palielināšanai starptautiskajā sistēmā, t. i., analizējot ieguvumus un zaudējumus, izvēloties noteiktu ārpolitikas stratēģiju, ir jāņem vērā “cena”, kas par to “jāmaksā”.
Lai pierādītu izvirzīto hipotēzi, tika noteikti vairāki mērķi:
noskaidrot M. Kelstrupa piedāvāto ārpolitikas stratēģiju galvenās iezīmes;
pētīt ieguvumus un zaudējumus, mazai valstij izvēloties ārpolitisko stratēģiju;
analizēt, cik atbilstoša ir katra stratēģija mazas valsts iespējām starptautiskajā arēnā;
vērtēt katras ārpolitikas stratēģijas efektivitāti.
Lai varētu sniegt ieskatu problēmās, kas saistītas ar mazu valstu ārpolitikas veidošanu, viena referāta ietvaros, lielāka uzmanība tika veltīta šo jautājumu teorētiskajai izpratnei, mazāk pievēršoties konkrētu piemēru analīzei. Tāpēc arī izmantoto literatūru sastāda galvenokārt skaidrojošā literatūra un dažādas enciklopēdijas par doto pētījumu virzienu. Darba gaitā netika aizmirsti arī latviešu autoru darbi, kuri gan šo tēmu aplūko galvenokārt Latvijas kontekstā, tomēr tas nebūt nemazina iespējas šos darbus izmantot dotās tēmas teorētiskai atklāsmei.…
