Laiks, kad vienādos mājokļos gar sienām stāvēja vienādas skaidu plātņu mēbeles, ir pagājis. Tagad mēbeļu tirgus piedāvājums ir milzīgs, sākot ar dažādas kvalitātes pašmāju ražotām mēbelēm un beidzot ar izsmalcinātām importa mēbelēm. Skumji konstatēt, ka mēs, latvieši, savu mēbeļu kultūras mantojumu gandrīz jau bijām izmetuši mēslainē. Tomēr... Varbūt nē... blakus primitīvajām sekcijām par spīti tikko pagājušo gadu desmitu noskaņai mums uzticīgi ir kalpojis kāds mīļš vecmāmiņas skapis, galds, gulta, krēsls. Atrodas gan bufetes, kas stāvējušas bēniņos, gan sen piemirsts sienas pulkstenis, kurš jau aizmirsis kā skan stundu zvans, vecumvecs patafons, kurš kādreiz spēlēja valšus. Un varbūt pat kāds Latvijas laika Saeimas krēsls, kuru kāds aizstiepis mājās no izgāztuves, lai samontētu un izmantotu to gluži ikdienišķām vajadzībām. Reti kura no šīm mēbelēm līdz šodienai saglabājusies ideālā stāvoklī. Laiks dara savu – materiāls nolietojas, virsmas pārklājas ar sadzīves netīrumiem un putekļiem, laka drūp, pulējums zaudē savu spīdumu un saplaisā. Laika gaitā pazūd skapju atslēdziņas, nolūst rokturīši, krēsli izsēžas, gultas tapsējums zaudē savu formu, atsperes atsperes duras mugurā – viss kļūst vecs un nolietojas. Tad mēbeles tiek remontētas, „uzlabotas” vai noliktas aizmirstībai. Un mājā ienāk jaunas, modernas mēbeles, kas līdzi nes jaunu elpu, skanējumu. Bet kaut kas pazūd... Jo katra antikvāra mēbele ir konkrēta laika liecinieks un kultūras sastāvdaļa.
Eiropas un Amerikas interjera dizaineri pēdējos gados pievērsuši restaurētu, oriģinālo un moderno mēbeļu harmoniskai iekļaušanai interjerā. Jaunais un vecais var nevainojami pastāvēt viens otram blakus, savstarpēji papildinot viens otru, veidojot pārsteidzoši interesantas kombinācijas.
Tāpēc, pirms steigsimies atbrīvoties no vecumvecas mēbeles, labāk padomāsim kā šo mēbeli atjaunot, kā tai ļaut atdzimt no jauna. Atdzimt zinoša cilvēka, restauratora rokās.
Iepriekšējos gadu desmitos Eiropā, arī Latvijā, sakarā ar kokapstrādes un mēbeļrūpniecības industrializāciju, arhitektūrā un mēbeļu dizainā dominēja galvenokārt gludās, plakanās formas. Galvenais konstruktīvais materiāls bija skaidu un kokšķiedru plātnes, lamināts un līmētais finieris. Tehnoloģiskās apstrādes procesā izmantoja sintētiskās līmes, lakas un krāsas. Šodien šie materiāli plašā sortimentā kopā ar elegantu importa furnitūru tiek piedāvāti individuālajiem interjeru veidotājiem un ražotājiem par „pieklājīgām” cenām uzņēmumu un specializētajos veikalos.
Diemžēl Latvijā konstruktori un mēbeļu ražošanas uzņēmumi joprojām stūrgalvīgi projektē un ražo šāda veida mēbeles. Eksperimenti ar plauktiem, atvilktņu un durvju konstrukcijām un krāsu salikumiem ir sevi izsmēluši un tādēļ Latvijas mēbeles pašlaik nav konkurētspējīgas Eiropas tirgū, mēbeļu rūpniecība pamazām iznīkst, toties naski tiek eksportēta mūsu nacionālā bagātība apaļkoksne, brusas un mēbeļu sagataves.…
