Mediju brīvība Latvijā

Demokrātisku valsts iekārtu raksturo vairāki faktori, no kuriem viens ir preses jeb mediju brīvība. Demokrātiskā valstī nevajadzētu pastāvēt ne cenzūrai, ne politiskam spiedienam uz medijiem, ne vārda brīvības apspiešanai, tāpēc šie jautājumi ir sakārtoti likumdošanā. Diemžēl arī šajā jomā mēdz būt nepilnības – daži likumi un panti ir novecojuši, tos var viegli apiet, tiem nav vai nevar nospraust konkrētu robežu. Piemēram, internets likumos nav definēts kā medijs, grūti noteikt robežu par žurnālista ētiku utt.
Latvijā ir sastopami spilgti precedenti, kuros ir likumu pārkāpumi gan no valsts varas puses, gan no mediju puses. Ir gadījumi, kuros ir aizdomas par cenzūru, piemēram, filmas „Putina sistēma” nerādīšana ēterā paredzētajā laikā – šī gadījuma sekas bija LTV ģenerāldirektora atkāpšanās no amata. Raidījuma „De Facto” režisores atbrīvošana no amata, kuras formālie iemesli atšķīrās no reālajiem iemesliem. Citā gadījumā medijs nerīkojas atbilstoši likumam, piemēram, A.Lemberga tiesāšanās ar Latvijas televīziju par nepatiesas informācijas izplatīšu un neatsaukšanu likumā paredzētajā veidā. Toties Ilze Jaunalksne uzvarēja prāvā pret Latvijas valsts institūciju pretlikumīgo rīcību, kuras rezultātā tika aizskarts žurnālistes gods un cieņa. Šādam tiesas procesam Latvijā vēl nav bijuši precedenti un tas liecina par demokrātijas esamību mūsu valstī.
Referāta izpētes jautājums ir Latvijas Republikas likuma „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” analizēšana un iespējamo nepilnību apzināšana, kā arī precedentu apskatīšana.…