Termins "melmais caurums1' ir radies pavisam nesen. 1969, Gadā to izdomāja amerikāņu zinātnieks Džons Vīlers kā tēlainu apzīmējumu priekšstatam, kas radies pirms vismaz 200 gadiem, kad pastāvēja divas teorijas par gaismu: vienā no tām - to atbalstīja arī Ņūtons - valdīja uzskats, ka gaisma sastāv no daļiņām, bet otri gaismu uzskatīja par viļņiem. Tagat mēs droši varam teikt, ka neviena no šīm teorijām nav nepareiza. Saskaņā ar kvantu mehānikas daļiņu - viļņu duālisma principu gaismu var uzskatīt gan par viļņiem gan par daļiņām. Teorijā, kas gaismu interpretēja kā viļņus, nebija īsti skaidrs kā uz to varētu iedarboties gravitācija. Bet, ja gaisma sastāv no daļiņām, tad var uzskatīt, ka gravitācija uz tām iedarbojas tieši tāpat kā uz jubkuriem citiem priekšmetiem. Sākumā zinātnieki domāja, ka gaismas daļiņas pārvietojas ar bezgalīgu ātrumu un tāpēc gravitācija tās nevar palēlināt, bet. kad Remērs noteica, ka gaismas ātrums ir galīgs, tad kļuva skaidrs, ka gravitācijas ietekme uz šīm daļiņām var būt būtiska.
Balstoties uz šiem apsvērumiem, Džons MiČels, Kembridžas pasniedzējs, l 783. Gadā iesniedza savu pētījumu žurnālam "'Londonas Karaliskās biedrības filozofiskie darbi'", un tajā viņš norādīja, ka pietiekami masīva! zvaigznei jābūt tik stipram gravitācijas laukam, ka gaisma nespēj iziet ārpus tās robežām: neviens gaismas stars, ko izstaro tādas zvaigznes virsma, nespēj atrauties no tās pietiekami tālu, jo zvaigznes gravitācijas pievilkšanās spēks to ievelk atpakaļ. Mičels uzskatīja, ka tādu zvaigžņu varētu būt ļoti daudz. Kaut arī šādas zvaigznes nav ieraugāmas, jo to gaisma līdz mums nespēj nonākt, mums tomēr vajadzētu sajust Šo zvaigžņu izraisīto pievilkšanu. Šādus objektus pašlaik sauc par melnajiem caurumiem, un šis termins labi atspoguļo to būtību: tie ir tumši bezdibeņi kosmiskajos plašumos. XIX gadsimtā Šī teorija zaudēja popularitāti. Tolaik bija radies iespaids, ka visas ar gaismu saistītās parādības var izskaidrot, ja gaismu traktā kā viļņus - Šādā gadījumā gravitācijas spēka iedarbība uz gaismu nebūt nav acīmredzama.
īstenībā gaisma nav analoģiska lielgaballodēm Ņūtona gravitācijas teorijā, jo gaismas ātrums ir fiksēts. (Lielgaballode. kas lido no Zemes virsmas uz augšu, gravitācijas dēļ palēlināsies un beigu beigās apstāsies, bet pēc tam sāks krist lejā. Bet fotonam jāturpina kustība uz augšu ar patstāvīgu ātrumu. Kā tad Ņūtona gravitācija varēs iedarboties uz gaismu.) Gravitācijas iedarbība li/ gaismu tika nepretrunīgi tika izskaidrota tikai 1915. Gadā. kad Einšteins nāca klajā ar vispārīgo realitātes teoriju. Tomēr vēl pēctam pagāja nemazums laika, līdz beidzot kļuva skaidrs, kādas sekas no šīs teorijas izriet attiecībā uz masīvajām zvaigznēm.…
