Pirmo reizi terminu melnais caurums ieviesa Džons Vīlers, 1969 gadā. Lai spētu izprast kas ir melnais caurums, ir vispirms jāatceras, kas ir gaisma. Gaisma kā zināms gaisma ir gan daļiņa, gan vilnis. Tātad, ja gaisma ir vilnis tad uz to ir jāiedarbojas gravitācijai.
Pirmo teoriju par melno caurumu eksistenci izteica Džons Mičels, 1783 gadā. Viņš apgalvoja, ka pietiekami masīvai un kompaktai zvaigznei jābūt tik stiprai gravitācijas laukam, ka gaisma nespētu iziet ārpus tā robežām. Viņš uzskatīja ka tādu zvaigžņu ir ļoti daudz, kaut ari tās nevar ieraudzīt, jo tās neizstaro gaismu. Šādus objektus mūsdienās sauc par melnajiem caurumiem, un šis termins labi atspoguļo to būtību. Melno caurumu pētīšana XIX gadsimtā zaudēja popularitāti.
Ja uz gaismu iedarbojas gravitācija, tad arī tās ātrumam būtu jāizmainās, bet tā nav, jo tas ir fiksēts. Gravitācijas iedarbību uz gaismu izskaidroja Einšteins 1915. gadā ar vispārīgo relativitātes teoriju.
Saskaņā ar vispārīgās relativitātes teoriju nekas nevar kustēties ātrāk par gaismu, tad, ja jau gaisma nevar nokļūt ārpusē, to nevar arī neviens cits objekts, t.i. gravitācijas lauks visu velk atpakaļ. Tas nozīmē ka eksistē tāds notikumu daudzums, t.i., kāds laiktelpas apgabals, no kura nekas nevar iziet ārpusē un sasniegt kādu novērotāju. Melnā cauruma robežu sauc par notikumu horizontu. Tas sakrīt ar to gaismas staru ceļiem, kuri pirmie no visiem stariem zaudē spēju nokļūt ārpus melnā cauruma robežām.
Ir pierādīts, ka pastāv divu veidu melnie caurumi: rotējošie un nerotējošie. 1967. gadā Verners Izraēls (Konāda) izteica hipotēzi par nerotējošie melnajiem caurumiem; saskaņā ar VRT (vispārīgā realitātes teorija) tiem ir jāpiemīt vienkāršām sakarībām: tiem ir jābūt pareizai sfēriskai formai, to izmēri ir atkarīgi tikai no masas, un diviem melnajiem caurumiem ar vienādu masu ir jābūt identiskiem.
…