Melu teorija. Neverbālā komunikācija

Maldināšanas teorijas
Meli un maldināšana pastāv vairākos līmeņos, kā arī teorijās, piemēram, interpersonālās maldināšanas teorija, motivācijas vājināšanas efekts un M. Zukermana (M. Zuckerman) 4 faktoru modelis un “noplūdes hierarhija” (leakage hierarchy). Katru no tām turpmāk apskatīsim sīkāk.
Jau pirms aptuveni gadsimta Zigmunds Freids, pētot neverbālos kodus, sāka aktualizēt jautājumu par meliem un maldināšanu. Viņš, strādājot pie psihoanalīzes teorijas, pētīja cilvēkus un viņu uzvedību, kad saruna risinājās ap indivīdu slēptākajiem un tumšākajiem noslēpumiem un jūtām. Ja cilvēka rokas trīcēja, viņš izvairījās no atbildes, saknieba lūpas, Z. Freids to interpretēja kā melošanu.1
Pēc Z. Freida teorijas, 1989. gadā, Bella M. DePaulo un Susan E. Kirkendols izstrādāja motivācijas vājināšanas efektu (Motivation Impairment Effect), kur izsaka atziņu – jo cilvēks ir motivētāks labāk noslēpt savus melus (salīdzinājumā ar tiem, kam tas tik ļoti nerūp), jo lielāka ir iespēja, ka tieši viņus atmaskos. Veicot pētījumu, atklājās, ka cilvēki, kuri arvien vairāk centās kontrolēt sevi ne tikai verbāli, bet arī neverbāli, tika pieķerti, jo ķermenis nepakļaujas maldināšanai un nevar notēlot balss toni, augstumu, neverbālos žestus.…