16. un 17. gadsimtā Eiropā sāka veidoties spēcīgas nacionālas valstis. Tas atstāja ievērojamu ietekmi uz saimniekošanas sistēmas un ekonomiskās domas attīstību. Izveidojās tā sauktais merkantīlisma virziens, bet, protams, merkantilisma iezīmes jau vērojamas viduslaikos, kur galvenā bagātība bija zeme.
Terminu „merkantilisms” (franču valodā „merkantilisme”, no itāļu valodas „merkante” – tirgotājs 18. gadsimta 60. – tajos gados lietoja franču fiziokrāti, piemēram, V. R. Mirabo grāmatā par agrāro filozofiju. Vēlāk šī jēdziena saturs paplašinājās.
Merkantilisma doktrīnā tika akcentēta doma, ka nauda, zelts un sudrabs bija nācijas galvenā bagātība. Jo vairāk zelta un sudraba naudas, jo bagātāka skaitījās valsts. Tāpat merkantilisma mācībā tika akcentēta doma, ka bagātības pieaugums notika ārējā tirdzniecībā. Tāpēc valdībām bija jāpiekopj aktīva ražošanas un preču eksporta veicināšanas politika.
17. gadsimtā attīstot iekšējo tirdzniecību un koloniālo ekspansiju, savu „ziedu laikus” sasniedza Anglija un Francija. Merkantilismu tulkoja kā nacionālo bagātību palielināšanu, bet faktiski tas bija spekulatīvs ceļš, kā buržuāzija varēja kļūt bagātāka, it īpaši apzogot citas valstis un kolonijas.
Mekantilisms nebija nejauša parādība ekonomiskās domas vēsturē šajās valstīs. Tam bija reāla bāze, un tas risināja centrālās sava laika problēmas. Tāpēc mans mērķis ir apskatīt vēlā merkantilisma īpatnības Eiropas valstīs – Anglijā un Francijā, pamatojoties uz zinātnisko literatūru. Pamatojoties uz šo mērķi, izvirzīju sekojošus uzdevumus:
1. apskatīt agrā merkantilisma iezīmes, lai labāk izprastu pāreju uz vēlo merkantilismu; …
