XVI un XVIII gadsimtā sāka veidoties spēcīgas nacionālās valstis. Tas atstāja ievērojamu ietekmi uz saimniekošanas sistēmas un ekonomiskās domas attīstību. Izveidojās tā sauktais merkantilisma virziens (šo nosaukumu 1763. gadā ievies O. G. Mirabo – no latīnu valodas mercari – pirkt, tirgoties).
Politika, kas bija vērsta uz valsts iekšēju konsolidāciju un tās teritoriālās vienotības sargāšanu, visciešākajā veidā bija saistīta ar saimniecību. Rūpējoties par valsts ieņēmumu un militāro iespēju paaugstināšanu, valdnieki pievērsās merkantilismam – 16. – 17. gs. ekonomiskai mācībai un politikai, kas prasīja valsts aktīvu iejaukšanos saimnieciskajā dzīvē, lai panāktu iespējami lielāku naudas un dargmetālu uzkrājumu, eksporta pārsvaru pār importu.
Merkantilisms aizsākās 16. gs. vidū Rietumeiropā, bet savu lielāko izpausmi tas ieguva 17. gs. Merkantilisms pastāvēja līdz 18. gs. ceturksnim. 16. gs. parādījās tā saucamais agrais merkantilisms jeb monetārisms – kas ir politika par naudas daudzuma palielināšanu valstī. Īstais jeb vēlīnais merkantilisms uzplauka pēc lielajiem ģeogrāfiskiem atklājumiem.
Džons Loks (1632. – 1704.). Uzskatīja, ka:
1.Ārējā tirdzniecība un darbs – veidi kā palielināt bagātību
2.Būtiski ir ne tikai naudas daudzums, bet arī tās aprites ātrums.
3.Valstī, kurā nav rūdu raktuves, var kļūt vienīgi bagātas, iekarojot citas valstis vai arī nodarboties ar tirdzniecību.
Džons Lois (1671. – 1729.). Uskatīja, ka:
1.Papīra naudai nav nekādas vērtības pašai par sevi, bet to daudzums sabiedrībā vajaga regulēt ar tās emisiju, kuras lielums atkarīgs no tirdzniecības lieluma un no naudas aprites. Viņš bija pirmās naudas banknotes izdevējs Francijā.
XVI un XVIII gadsimtā sāka veidoties spēcīgas nacionālās valstis. Tas atstāja ievērojamu ietekmi uz saimniekošanas sistēmas un ekonomiskās domas attīstību. Izveidojās tā sauktais merkantilisma virziens (šo nosaukumu 1763. gadā ievies O. G. Mirabo – no latīnu valodas mercari – pirkt, tirgoties).
Politika, kas bija vērsta uz valsts iekšēju konsolidāciju un tās teritoriālās vienotības sargāšanu, visciešākajā veidā bija saistīta ar saimniecību. Rūpējoties par valsts ieņēmumu un militāro iespēju paaugstināšanu, valdnieki pievērsās merkantilismam – 16. – 17. gs. ekonomiskai mācībai un politikai, kas prasīja valsts aktīvu iejaukšanos saimnieciskajā dzīvē, lai panāktu iespējami lielāku naudas un dargmetālu uzkrājumu, eksporta pārsvaru pār importu.
Merkantilisms aizsākās 16. gs. vidū Rietumeiropā, bet savu lielāko izpausmi tas ieguva 17. gs. Merkantilisms pastāvēja līdz 18. gs. ceturksnim. 16. gs. parādījās tā saucamais agrais merkantilisms jeb monetārisms – kas ir politika par naudas daudzuma palielināšanu valstī. Īstais jeb vēlīnais merkantilisms uzplauka pēc lielajiem ģeogrāfiskiem atklājumiem.
Džons Loks (1632. – 1704.). Uzskatīja, ka:
1.Ārējā tirdzniecība un darbs – veidi kā palielināt bagātību
2.Būtiski ir ne tikai naudas daudzums, bet arī tās aprites ātrums.
3.Valstī, kurā nav rūdu raktuves, var kļūt vienīgi bagātas, iekarojot citas valstis vai arī nodarboties ar tirdzniecību.
Džons Lois (1671. – 1729.). Uskatīja, ka:
1.Papīra naudai nav nekādas vērtības pašai par sevi, bet to daudzums sabiedrībā vajaga regulēt ar tās emisiju, kuras lielums atkarīgs no tirdzniecības lieluma un no naudas aprites. Viņš bija pirmās naudas banknotes izdevējs Francijā.
Agrais merkantilisms galvenā funkcija noteikt naudas stāvokli. Ar valsts darbību nodrošināt sabiedrības labklājību, pirkt no ārzemniekiem mazāk, nekā pārdot tiem. Lai ierobežotu importu izmanto likumus (izšķērdības likums), tiek izveidoti muitas punkti. Kopumā agrais merkantilisms kavēja ekonomisko attīstību.…
