Liena
Liena aug reliģiskā vidē. Cītīgi viņa ierodas baznīcā un saiešanu namos, taču nepiesavinās no Oliņa svētulību, ne Oļinietes liekulību. Gan tiešā raksturojumā, gan portretā un valodā autori izceļ Lienas laipnību, līdzcietību, izpalīdzību, neviltotu jūtu pasauli, ārējo un garīgo skaistumu. Liena pauž seno laiku tradīcijas, noraidīdama audžumātes izraudzīto līgavaini.
Lienas daiļums izpaužas arī izskatā: ''Viņa bij skaista, slaika meita ar tumšbrūniem matiem un acīm...''(120)
Skaistajai Lienai ir atsaucīga, laba sirds, gaišs prāts un drosme celties pretī savai ļaunajai audžumātei, kā arī stipra daba, kas pieminēta šajā citātā: ''Viņas stiprā daba spēja sirdsēstas citu priekšā savaldīt un apslēpt'' (130). Tomēr es neuzskatu, ka Liena ir ideāls tēls ''Mērnieku laikos'', jo viņas izturēšanās un skarbie vārdi Pietuka Krustiņam bija netaisnīgi. Tas atspoguļojas viņu dialogā:
''Lūgtu, jaunkundze, vai jums nepatiktos atļaut man to palīdzēt nest tos jaukos vainagus?'' Pietuka Krustiņš, kādu soli pretī steigdamies, jautāja.
''Nepatiktos vis,'' Liena atbildēja, drusku nicinoši smīnēdama un iedama bez apstāšanās tāļāk.(130)
Un tomēr, ja brāļi Kaudzītes Lienu domāja kā ideālu tēlu, es atļaušos piebilst, ka ideāls nevarētu tā atbildēt cilvēkam, kurš neko ļaunu nedomāja.
Lienas un Oļiņu konflikts pāraug ģimenes ietvarus. Ne vien slimība, bet arī Oļinietes un Prātnieka izplatītās tenkas, kuras kāri uztver pūlis un atstāsta pašai Lienai, iedzen viņu vienaldzībā. Godīgs cilvēks šādos apstākļos nespēj dzīvot. Pat pie kaimiņu baznīcas ļaunās mēles Lienu dēvē par tādu, kurai vieta tikai ellē. Tieši tāpēc, ka Liena ir audzināta reliģiski, ka cita ceļa nezinādama, viņa apbalstu meklē baznīcā. Ticīgo paštaisnība izdzēš viņā pēdējās saprāta dzirkstis.
…
