“No visam tautām dzīves sapni visskaistāk ir sapņojuši grieķi”. Tā saka dzejnieks Johans Volfgangs Gēte. Tāds ir arī tradicionālais uzskats par senajiem grieķiem. Šāds uzskats ir radies, maldīgi domājot, ka senais grieķis bija tāds pats, kādu viņš sevi attēlojis mākslā. Īstenībā viss bija citādāks. Pēc tā laika grieķu rakstnieku aprakstiem, “šai laikā nevienlīdzības nabago un bagāto stāvoklī bija sasniegusi visaugstāko pakāpi… Visa vienkāršā tauta bija bagāto parādnieki… Daudzi bija spiesti pārdot pat savus bērnus un, lai izvairītos no savu kreditoru nežēlības, bēgt svešumā.”
Senie grieķi ir bijušu lieli optimisti un dzīves atzinēji, un tomēr, tie paši grieķi parādījuši mākslā neaizmirstamas un satricinošas cilvēku likteņu traģēdijas, “ir atseguši cilvēka dvēselē kaislību, neprāta un ļaunuma bezdibeņus, izmisuma kliedzienus, sāpes un ciešanas”. Nedrīkst arī aizmirst sengrieķu pārliecību, ka cilvēka dzīvi un gaitas noteic visvarenais liktenis, kas ir akls un spēcīgāks pat par dieviem. Velti ir cīnīties ar šo aklu likteni – tāda ir sengrieķu traģēdiju pamatdoma.
Un tomēr mērs, harmonija un saprāts ir vadošas idejas sengrieķu dzīves gudrībā. Grieķiem cilvēka dzīves izpratne izriet nevis no paša cilvēka, bet no pasaule un cilvēks ir maza pasaulīte lielajā pasaules visumā. Lielajā pasaulē viņi visur jūt stingru likumību, kārtību, saskaņu, samēru, skaistumu. Tāpēc cilvēkam jādzīvo saskaņā ar visas pasaules likumiem un prātu, jādzīvo harmoniski, jāievēro mērs un samērs. Tas, kas novēršas no pasaules prāta , top nelaimīgs un arī ļauns. Tā ir sengrieķu pamatatziņa, kas visskaidrāk izteikta viņu filozofijā.…
