Tikai dažus gadus Džordžo de Kiriko gleznoja svaigos, atmiņā paliekošos darbus, kuros attēloti cilvēku pamesti laukumi un maģiski priekšmetu kārtojumi, tomēr bez tiem nav iespējams iedomāties 20. gadsimta mākslas vēsturi. Tie rādīja ceļu Maksam Ernstam, Renē Magritam, Salvadoram Dalī, Īvam Tangritam un daudziem citiem. Neskaitāmos vēlākos darbos, kas tapuši pēc 1920. gada, de Kiriko bieži vien atdarina pats sevi. Vēl jo vairāk- viņš iemēģina roku klasiskajā mākslā, pieņemot impresionistisku neobaroka stilu. Ģrieķijā dzimušā un Itālijā mājvietu radušā mākslinieka darbos kopš daiļrades sākuma valda ilgas pēc šķietami nepieciešamā un allaž aktuālā klasiskā skaistuma. To mākslinieks atrod Itālijas arhitektūrā un agrīnās renesanses gleznotāju Paolo Učello un Pjēro della Frančeskas darbos, kur skaidrā trīsdimensiju telpas tvērumā priekšmeti cēli paceļas pāri apkārtnei. Bet de Kiriko pamanās deformēt dižrenesanses racionāli veidoto telpu ar sašķiebtām un lauztām skata līnijām un mīklainiem, neloģiskiem veidoliem, novietotiem starp gleznas aizmugures un priekšējo plānu. …