Metaforas nozīme duālisma pārvarēšanā - Pola Rikēra un Lekofa un Džonsona teoriju saskares punkti

Reprezentatīvs skatījums uz metaforu epistemoloģiskā rakursā ir arī Maksa Bleka veikums – viņš izvērš “mijiedarbes skatījumu” (interaction view), kurā teksta nozīme tiek radīta mijiedarbojoties fokusam (vārdiem, kuri netiek lietoti burtiski) un rāmim (fokusa burtiskā nozīme). Savstarpēji mijiedarbojoties, fokuss un rāmis izceļ vai apslēpj noteiktus predikātus, kurus implicē rāmis un tie tiek projicēti uz fokusu. „Dzīvā metafora tādējādi ierosina to, ka noteikts objekts tiek skatīts radikāli atšķirīgā gaismā; tā ierosina arī to, ka attiecības eksistē arī tur, kur parasti tās netiek redzētas”1.
Maksa Bleka teorijā metafora nav izolēts termins, bet gan teikums. Metaforiskais teikums jeb rāmis satur vārdus, kuri ir lietoti metaforiski jeb kā fokuss – tas, caur kuru tiek izgaismotas un radītas jaunās realitātes attiecības. Metafora ietver divus līmeņus, kuri ir sistēmas un starp kuriem ir spriedze. Interesanti, ka atšķirībā no tradicionālās retorikas, kur metafora tiek balstīta uz līdzības pamata, Bleks uzskata, ka metafora rada līdzību, nevis izmanto to. Tā atrod jaunas līdzības, nevis parāda analoģijas. Metaforas darbojas gan kā leksikas, gan pasaules modeļa organizētājas, jo metafora ir saistīta ar kategorizāciju, bet ir nošķirta no tās ar neatbilstību, kas atklāj jaunu perspektīvu. Valoda ir dinamiska - kas ir burtisks, var kļūt metaforisks un otrādi.
Rikēra teorija izvērsa saprašanas problemātiku kā teksta interpretāciju, norādot, ka būtiska nozīme cilvēka vietai viņa pasaulē ir spēja veidot stāstu un iekļaut to citos stāstos un tādējādi integrēt sevi apkārtējā pasaulē kā diskursā.…