-ķīmiskie elementi, kuriem raksturīga liela brīvo elektronu koncentrācija un kuru valences elektroni pilnīgi delokalizēti atomāro jonu kristālrežģī.Tas nosaka metālu lielo elektrovadītspēju,siltumvadītspēju,elektromagnētisko viļņu atstarotāj spēju(spīdumu necaurspīdību).
Ķīmijā par kritēriju iedalījumam vieglajos un smagajos metālos kalpo metāla relatīvais blīvums, un robežlielums šeit ir 3,5 g/cm3. Tādējādi ap 70 jeb septiņas astotdaļas visu pazīstamo metālu ir smagie. Tomēr ne visi smagie metāli rada draudus videi. Vides aizsardzības jomā saskaņā ar pašreizējo pielietojuma līmeni tautsaimniecībā un savienojumu bīstamības līmeni uzmanība pievērsta šādiem smagajiem metāliem: arsēnam (As), dzīvsudrabam (Hg), kadmijam (Cd), selēnam (Se), varam (Cu), cinkam (Zn), hromam (Cr), niķelim (Ni), svinam (Pb), alvai (Sn), antimonam (Sb), bismutam (Bi), kobaltam (Co).
Sārmu metāli ir periodiskās tabulas IA grupas elementi. Tie ir visaktīvākie metāli un brīvā veidā dabā nav sastopami, jo intensīvi reaģē ar ūdeni un gaisa skābekli. Sārmu metālus brīvā veidā iegūst, elektrolizējot to savienojumu (parasti hlorīdu vai hidroksīdu) kausējumus. Sārmu metāli ir: litijs, nātrijs, kālijs, rubīdijs, cēzijs un francijs. Palielinoties atommasai, palielinās ķīmiskā aktivitāte. Francijs ir radioaktīvs. Sārmu metāli, reaģējot ar ūdeni, veido hidroksīdus (sārmus), tāpēc tos sauc par sārmu metāliem.…
