Parasti ar vārdu „korozija” tiek saprasta tikai metāla rūsēšana, taču korozija ir visu celtniecības materiālu iznīcināšana apkārtējās vides ietekmē. Metālu un to sakausējumu oksidēšanos apkārtējās vides ietekmē sauc par koroziju (lat. Corrosio – saēšana). Dzelzs un tā sakausējumu koroziju ikdienā sauc par rūsēšanu. Tādēļ arī metāla korozija ir fizikāli klimatiska reakcija uz apkārtējo vidi. Korozija maina metāla īpašības, kas var izraisīt metāla bojāšanos vai tehniskas sistēmas traucējumus. Tā ir elektroķīmiska reakcija, un tajā vienmēr piedalās ūdens. Varbūt vairāki faktori, kas nosaka koroziju.
Pēc norises mehānisma izšķir divus korozijas veidus: 1) ķīmisko koroziju un 2) elektroķīmisko koroziju.
Par ķīmisko koroziju sauc apkārtējās vides tiešu oksidēšanu iedarbību uz metāliem un to sakausējumiem (elektroķīmiskie procesi šajā gadījumā n nenotiek).
Daudzi metāli, piemēram, alumīnijs, kobalts, niķelis, cinks un to sakausējumi jau parastajos apstākļos reaģē ar atmosfēras skābekli, un uz to virsmas rodas blīva oksīda aizsargkārtiņa.
Augstākās temperatūrās ar gaisa skābekli reaģē gandrīz visi metāli, veidojot uz savas virsmas blīvu vai arī irdenu oksīdu kārtiņu.
Ūdeņraža korozija norisinās tad, kad metāli elektrolīzes procesos saskaras ar
ūdeņradi un veido hidrīdus.
Gāzes un naftas vadu koroziju izraisa agresīvi piemaisījumi, kurus satur gāze un nafta.
Par elektroķīmisko koroziju sauc metālu un to sakausējumu sairšanu apkārtējās vides izraisītu elektroķīmisko procesu iedarbības rezultātā.
Tērauda un čuguna korozija. Tērauds un čuguns sastāv no dzelzs, grafīta un dzelzs karbīda jeb cementīta kristāliem.
Tipiski elektroķīmiskās korozijas procesi noris ar metāla priekšmetiem, kuriem izveidots aizsargpārklājums.
…