. Īpašuma tiesību jēdziens.
Jebkura sabiedrība, kas darbojas uz tirgus ekonomikas principiem, nevar neatzīt, ka viens no šādas sabiedrības pastāvēšanas pamatnosacījumiem ir – privātpersonas īpašumtiesību atzīšana, ievērošana un nodrošināšana. Tieši īpašums, ar kura palīdzību cilvēks var nodrošināt savas fizioloģiskās un sociālās vajadzības, ir tas, kas motivē sabiedrības locekļus darboties, rūpēties par sava īpašuma un labklājības pieaugumu, līdz ar to arī paaugstinot sabiedrības kopējo labklājības līmeni. Apzinoties šo būtisko patiesību, jau Amerikas Savienoto Valstu konstitūcijā, kuru uzskata par vienu no vecākajām konstitūcijām, un kura darbojas joprojām, kā viena no četrām cilvēka pamattiesībām tika nosaukta tiesība uz īpašumu.
Arī Latvijas Republikas privāttiesību sistēma, kuras pamats ir Civillikums, balstās uz īpašuma tiesību atzīšanu.
Attīstoties sabiedrībai un tajā valdošajai tiesību sistēmai, jēdziens īpašuma tiesības ir mainījies un attīstījies, daudzi tiesību zinātnieki veikuši plašus pētījumus un veidojuši monogrāfijas, mēģinot izstrādāt precīzus jēdziena “īpašums, “īpašumtiesības” definīciju.
Latvijas Republikas Civillikuma Lietu tiesību daļas 927.pants nosaka, ka “īpašums ir pilnīgas varas tiesība pār lietu, t.i. tiesība valdīt un lietot to, iegūt no tās visus iespējamos labumus, ar to rīkoties un noteiktā kārtā atprasīt to atpakaļ no katras trešās personas ar īpašuma prasību.” Savukārt 1038.pants nosaka, ka “īpašnieks var viņam piederošo lietu valdīt, iegūt tās augļus, izlietot to pēc sava ieskata savas mantas pavairošanai un vispār lietot visādā kārtā, kaut arī no tām rastos zaudējums citai personai”. Īpašuma tiesība ir neierobežota, izņemot to, ko aprobežo likums vai privāta griba. Par īpašuma tiesības priekšmetu var būt viss, kas ar likumu nav izņemts no civiltiesiskās apgrozības.
Līdz ar to no šādas definīcijas var secināt, ka īpašuma tiesība ir absolūta, un īpašniekam, realizējot savas tiesības, nav jārēķinās ne ar kādas citas konkrētas personas, ne ar sabiedrības kopumā interesēm. Taču šāda absolutizēta pieeja, kas pilnībā atbilst konkrētā privātīpašnieka interesēm, ir pretrunā ar sabiedrības kopumā interesēm, līdz ar to rodas vajadzība noteiktos gadījumos ar likumu ierobežot īpašnieka tiesības par labu sabiedrībai. Tāpēc Civillikuma 1036.pantā ir noteikts, ka “īpašums dod īpašniekam vienam pašam pilnīgas varas tiesību par lietu, ciktāl šī tiesība nav pakļauta sevišķi noteiktiem aprobežojumiem.”
…
