Ievads
Izvēlētā kvalifikācijas darba tematika nav nejauša, jo autore jau vairāk kā desmit gadus ikdienā saskaras ar meža apsaimniekošanas un dabas aizsardzības jautājumiem, uzkrājot praktisku pieredzi gan kā meža īpašnieks, gan meža apsaimniekotājs, gan nozares normatīvo aktu sagatavotājs. Savā pētniecības materiālā autore galvenokārt raksturo un uzmanību vērš uz normatīvajos aktos izvirzītajām fizisko un juridisko personu īpašumā esošo mežu apsaimniekošanas prasībām, pienākumiem, tiesībām, kā arī iespējām. Meža īpašniekiem ir ne tikai normatīvi noteikti pienākumi un tiesības, bet dota iespēja pieprasīt un saņemt Eiropas Savienības (turpmāk - ES) piešķirto finansiālo atbalstu, iespēja apdrošināt savu mežu, to sertificēt, kā arī lūgt bankām kreditēt meža apsaimniekošanu.
Mūsu Republika izceļas ar augstu mežainuma procentu citu valstu vidū, jo tās lielāko teritorijas daļu klāj meži. Tie šobrīd aizņem aptuveni 3,22 miljonus ha jeb 49,9%, kas ir viens no augstākajiem mežainumiem ES. Salīdzinoši pasaulē kopumā meži aizņem 30,3% teritorijas, bet Eiropā 44,3%. Tādējādi uz vienu Latvijas iedzīvotāju meža platība ir 1,4 ha, kas pārsniedz vidējos ES rādītājus [52.,8.lpp.].
Mežīpašumu struktūra kopš Latvijas valsts dibināšanas ir stipri mainījusies. Tas skaidrojams ne tikai ar nepabeigto zemes reformas procesa realizāciju, bet arī ar lauksaimniecības zemju aizaugšanu un „pāriešanu” ar mežu apklātajā platībās. Tā, piemēram, ja uz 2001. gadu Latvijā bija reģistrēts aptuveni 154 400 mežīpašnieku, tad turpmākajos piecos gados tas pieaudzis līdz 173 233. Šis process ir devis savu pienesumu arī ES statistikas rādītājiem. Tā līdz ar ES paplašināšanos, ES mežu platības ir palielinājušās par aptuveni 20 %, mežu resursi – par aptuveni 30 %, bet mežu īpašnieku skaits pieaudzis no 12 miljoniem līdz 16 miljoniem [2.].
Tāpat būtiska loma zemes reformai ir attiecībā uz mežu īpašuma tiesību sadalījumu: valstij piederošie meži – 47,0%, pārējo privāto meža īpašnieku un tiesisko valdītāju pārziņā atrodas 53,0%, tai skaitā pašvaldības apsaimnieko 2,1% no mežu kopējās platības valstī. Pārējie privātie meži kopā aizņem 1,23 milj.ha, tie sadalīti apmēram 150 tūkst. īpašumu vai valdījumu. Privātie meža īpašumi ir relatīvi nelieli – to vidējā platība ir 7,5 ha, 64,0 % no kopējā īpašumu skaita ir mazāki par 5 ha. Jāuzsver, ka Latvijas īpatnība ir meža īpašumu sadrumstalotā struktūra [46.,29.lpp.].
Latvijā meža īpašniekam ir pilnīgas varas tiesības pār tam piederošo mežu, bet viņiem jāievēro aprobežojumus, kas noteikti ar meža apsaimniekošanas, dabas aizsardzības un citām specializētajām normām. Pilna vara var izpausties tikai sava īpašuma robežās, pie tam tā, lai neradītu traucējumus citiem. Tātad, meža apsaimniekotājām ir tiesības valdīt un lietot meža īpašumu, iegūt no tās visus iespējamos labumus, ar to rīkoties un noteiktā kārtā atprasīt to atpakaļ no katras trešās personas ar īpašuma prasību [1.]. To visu meža īpašniekam garantē Civillikumā [1.] (turpmāk - CL) noteiktās tiesības.
Autore darbā vērš uzmanību, ka katram meža apsaimniekotājam ir jāņem vērā tas, ka mežs nav tikai augoši koki, kuri nākotnē potenciāli tiks pārvērsti kokmateriālos un pārdoti. Mežaudzei ir daudz citu nozīmīgu funkciju, kas nes labumu ne tikai indivīdam un atsevišķam subjektam, bet sabiedrībai un valstij kopumā. Mežiem ir rekreatīva funkcija, tie veido tipisko lauku ainavu. Meži attīra gaisu no kaitīgiem piemaisījumiem un slimības izraisošiem mikroorganismiem. Tie uztver putekļus, gāzes un citas vielas, kas rodas cilvēku saimnieciskās darbības rezultātā. Bez tam mežs absorbē arī skaņu viļņus un slāpē troksni. Tādēļ liela ekoloģiska nozīme Latvijā ir mežaudzēm pilsētās un ap tām, mežiem ap rūpniecības uzņēmumiem un mežiem gar autoceļiem un dzelzceļiem. Šādu mežu apsaimniekošanā jāievēro papildus pienākumi un prasības, kas, protams, meža īpašniekam ir apgrūtinoši, taču šajās situācijas jāizsveras par labu sabiedrībai kopumā ne atsevišķam indivīdam.
Latvijā ir izstrādāta Meža politika [4.], kas virzīta uz mežu aizsardzību, saglabāšanu un atjaunošanu. Līdz ar to valsts un jebkura cita meža īpašnieka uzdevums ir apsaimniekot mežus atbilstoši izstrādātajai Meža politikai [4.], realizējos tajā definētos mērķus. Tā kā meža apsaimniekošanas un dabas aizsardzības normatīvo aktu regulācija ir vērsta uz vienām un tām pašām darbībām – proti, atbilstoša meža īpašnieku rīcības regulācija meža apsaimniekošanā, tad jāuzsver, ka šo divu normu prasības ir ļoti cieši saistītas un mijiedarbojas.
Diemžēl, apsaimniekojot mežus tā īpašnieki saskaras ar dažādām teorētiska un praktiska rakstura problēmām. Tā piemēram, jau pašos pamatos problēmas rada tas, ka meža apsaimniekošanu un dabas aizsardzības prasības meža regulē liels skaits normatīvo aktu. Meža apsaimniekotājam ir grūti tajos orientēties, grūti izprast un pārzināt. Kā autore konstatējusi, bieži vien definētās prasības un pienākumi ir komplicēti, pārprotami un pat pretrunīgi. Uz meža īpašnieku un apsaimniekotāju joprojām gulstas lieks un nevajadzīgs administratīvais slogs. Pēc autores vērtējuma, privātajiem meža apsaimniekotājiem un īpašniekiem ir uzlikti pārlieku stingri ierobežojumi un lieki pienākumi, salīdzinot ar to, kādas ir viņu tiesības rīkoties ar savu īpašumu un saņemt par tā aprobežojumiem kompensācijas, nodokļus atlaides vai citus labumus.
Kvalifikācijas darbā pamatā tiek pētītas un raksturotas privātā meža īpašnieka tiesības un pienākumi meža apsaimniekošanā Latvijā, kā arī atspoguļotas ar meža apsaimniekošanu saistītās problēmas un sniegts to iespējamais risinājums.
Kvalifikācijas darba mērķis ir atspoguļot normatīvajos aktos reglamentētās privātā meža īpašnieka tiesības un pienākumus, kā arī atklāt un analizēt ar meža apsaimniekošanu saistīto problemātiku.
Kvalifikācijas darbam definētie uzdevumi:
1. Izpētīt meža nozari reglamentējošos normatīvos aktus, raksturot nozarē lietojamos pamatjēdzienus.
2. Izanalizēt privātā meža īpašnieka tiesību un pienākumu īpatnības.
3. Atklāt ar meža apsaimniekošanu saistīto problemātiku.
4. Izdarīt secinājums un sniegt priekšlikumus par darbā rakstīto.
…
