Secinājumi
1. Divdesmito gadsimtu var dēvēt par migrācijas gadsimtu: nekad vēl šī parādība nebija tik pievilcīga no sabiedrības, ekonomikas un politikas viedokļa.
2. Kopumā pasaulē 2007.gadā bija ap 217 miljoniem migrantu.
3. Visvairāk migrantu dzīvo Eiropā – 64 miljoni (jeb 8,8% no visiem Eiropas iedzīvotājiem), Āzijā – 53 miljoni (1,4% no iedzīvotāju skaita), Ziemeļamerikā – 45 miljoni (13,5% no visiem iedzīvotājiem).
4. ASV ir lielākā darbaspēka importētājvalsts pasaulē, 19,7% no visiem darba migrantiem dzīvo ASV, turklāt, 12,5% no ASV darbaspēka ir migranti.
5. Darbaspēka eksportēšanas ziņā pirmo vietu pasaulē ieņem Krievija – 6,9% no pasaules darba migrantiem ir no Krievijas (jeb 8,3% Krievijā dzimušo dzīvo ārzemēs).
6. Daudzas valstis vienlaicīgi ir gan darbaspēka eksportētājas un importētājas, piemēram, Krievija, Ukraina, Indija, Lielbritānija un Vācija vienlaicīgi ir gan lielākas pasaules darbaspēka donorvalstis, gan receptorvalstis.
7. Migrāciju sekmē tas, ka valstīm ar lielu iedzīvotāju skaitu ir nepieciešams liels darbaspēka apjoms.
8. Mazi migrācijas ierobežojumi (likumdošana) sekmē lielākas migrantu plūsmas abos virzienos, sevišķi bagātākajās valstīs.
9. Migrācijas tendences var izskaidrot arī ar vēsturiskiem notikumiem.
10. Ne vienmēr migrācija norisinās no attīstības valstīm uz attīstītajām valstīm, pastāv arī ievērojamā migrācija starp attīstības valstīm, sevišķi starp Dienvidāzijas valstīm.
11. Laika gaitā darbaspēka migrācijas virzieni ir mainījušies, dažās pasaules vietās migrantu plūsmas pat ir samazinājušās.
12. Valstis, kurās 2000.gadā starptautiskie migranti veidoja 60% no iedzīvotāju kopskaita: Andora, Makao, Guama, Vatikāns, Katara, Apvienotie Arābu Emirāti.
13. Valstis, kuras uzņēma visvairāk imigrantu: Austrālija, Kanāda, Jaunā Zēlande, ASV.
14. Jaunās migrantu importētājvalstis: Īrija, Itālija, Norvēģija, Portugāle.
15. Kaut gan 1990.-2000.g.starptautisko migrantu skaita pieaugums bija straujāks(13,5%) nekā 5 gadu laika līdz 2005.g.(1,5%), tomēr ir redzams, ka kopumā pasaulē migrācija pieaug.
16. Pagaidu migrācijas pieauguma tempi ir lēnāki nekā pastāvīgās migrācijas pieauguma tempi.
17. 2006.gadā 60% no imigrantiem Eiropā bija Eiropas starpvalstu migranti.
18. Vislielākais kopējs IKP ir ASV, tālāk seko Japāna un 4 lielākās ES valstis-Vācija, Lielbritānija, Francija un Itālija, pasaules iedzīvotāju sadalījums pēc ienākumu lieluma ir visai nevienmērīgs un atšķirīgs.
19. Lai varētu ienākumu līmeņus līdzsvarot, attīstības valstīm ekonomiski ir jāattīstās daudz straujāk kā attīstītajām valstīm, tomēr šī vēlamā tendence netika novērota ne 20.gs. otrajā pusē, ne arī ir sagaidāms, ka tas notiks tuvākajā nākotnē.
20. Ikgada ekonomiskā izaugsme kopumā OECD valstīs laika posmā no 1993.līdz 2006.gadam vidēji bija 2,6%, vislielākā izaugsme bija Īrijā un Korejā – vairāk par 5%.
21. Vislielākās starpvalstu atšķirības ienākumu un produktivitātes līmeņos bija vērojamas Eiropas valstīs.
22. Minimālās mēneša algas 2007.gadā ES dalībvalstīs variē no 92 eiro (Bulgārijā) līdz 1570 eiro (Luksemburgā), kas norāda uz iedzīvotāju ienākumu nevienlīdzību šajā reģionā.
23. Darba ietvaros veikto pētījumu rezultātā var secināt, ka, darba algai palielinoties par 1%, emigrācija no valsts samazināsies vidēji par 4,9%.
24. Darba algai palielinoties par 1 %, imigrācija uz valsti palielināsies par 32,17%. Tas nozīmē, ka atalgojuma izmaiņas spēcīgāk ietekmē imigrāciju, nevis emigrāciju.
25. Starptautiskā darbaspēka migrācija nodrošina stabilu fondu tirgu funkcionēšanu.
26. Reālajā dzīvē, kā parāda socioloģiskie pētījumi, pat masveidīgs migrantu ieplūdums nesamazina darba algas migrantu uzņemšanas valstī.
27. Nav konkrētu datu, kuri neapšaubāmi pierādītu darbaspēka migrācijas ietekmi uz bezdarba līmeni darbaspēka importētājvalstīs, veiktie pētījumi nav atklājuši ciešu korelāciju starp migrāciju un bezdarbu.
28. Migranti ieņem tradicionālus tirgus segmentus vai arī samazina jau esošo kvalificēta darbaspēka deficītu, migrācija pat spēj palielināt kopējo darba vietu skaitu tirgū.
…
