Jau ilgi pirms skaitļošanas ierīču izgudrošanas cilvēki lietoja dažādus palīglīdzekļus skaitļošanas operāciju veikšanai. Šim nolūkam izmantoja gan roku pirkstus, gan akmentiņus, kurus salika rindā vai kaudzītē. Priekšmetu skaitu atzīmēja ar svītriņām smiltīs, ar robiņiem, kurus iegrieza nūjās, vai ar mezgliem, kurus iesēja auklās.
Palielinoties skaitļošanas apjomam, sāk meklēt paņēmienus, kā izpildīt aprēķinus ar kāda instrumenta palīdzību. Paši senākie un joprojām labi pazīstami skaitļošanas instrumenti ir dažādu veidu skaitļiem. Ar tiem iespējams pietiekami ātri un precīzi izpildīt visas četras aritmētiskās darbības.
Pirmos elektroniskos skaitļotājus izgudroja un uzbūvēja 20. gs. pirmajā pusē. Tajā laikā tos sauca par elektroniskajām skaitļošanas mašīnām (ESM). Salīdzinājumā ar mehāniskajām skaitļošanas mašīnām ESM varēja izpildīt virkni operāciju pēc iepriekš dotas programmas, kā arī glabāt informāciju atmiņā.
1946. gadā Džons fon Neimans formulēja mūsdienu elektronisko skaitļotāju darbības principus un pamatidejas. Pēc viņa projekta tika realizēt ideja, ka apstrādājamos skaitļus un skaitļu apstrādājamās programmas, kas attēloti ar skaitļiem, ievieto kopīgā atmiņā. Datora atmiņa sastāv no atsevišķām atmiņas šūnām, kam ir katrai sava adrese. Atmiņas šūnai jābūt pieejamai no pārējām datora iekārtām.
Tā laiku gaitā veidojās arvien jaunākas elektronisko skaitļotāju paaudzes.
Pirmās paaudzes elektronisko skaitļotāju (1945-1970) rūpnieciskā ražošana sākās 50. gadu pirmajā pusē. To būvē izmantoja vakuuma lampas, pretestības, kondensatorus un transformatorus. Otrās paaudzes skaitļotāji (1955-1970) parādījās, kad elektronu lampas nomainīja tranzistori (nelielas pusvadītāju ierīces, kurām piemīt visas radiolampu funkcijas).Trešās paaudzes elektroniskie skaitļotāji (1965-1980) saistīti ar integrālo shēmu izgudrošanu (1964.g.). Integrālā shēma ir miniatūra elektroniskā shēma, kura iemontēta apmēram 10 kvadrātmilimetru lielā silīcija kristālā. Integrālā shēma var aizstāt simtiem tranzistoru. Trešās paaudzes skaitļotāju ātrums palielinājās 100 reižu, bet izmēri ievērojami samazinājās. Trešās paaudzes datorus sāka apgādāt ar vairākām ārējām iekārtām – ātrdarbības drukāšanas iekārtām, ārējās atmiņas iekārtām (magnētiskie diski), kā arī displejiem, kuru lietošana uzlaboja sakarus starp cilvēku un mašīnu. Ceturtās paaudzes skaitļotāju (1975-1990) raksturīgs elements ir lielās integrālās shēmas. 70. gados zinātnieki uz viena silīcija kristāla virsmas jau prata novietot vairāk nekā 500 elementu. Tā izveidojās lielās integrālā shēma. Attīstoties mikroelektronikai, 1980. gadā uz viena silīcija kristāla virsmas (1,61 cm2) jau novietoja miljoniem elementu. Tās jau ir superlielās integrālās shēmas. Ar to sākās mikroskaitļotāju ēra. Ceturtās paaudzes datoru darbības ātrums 3 reižu pārsniedza trešās paaudzes datorus.…
