Jūtas, kas tiek dēvētas par mīlestību
Mīlestība ir intīmas, dziļas un noturīgas tikumiskās jūtas. Atkarībā no jūtu virzības pastāv dzimummīlestība, vecāku un bērnu, radu un tuvinieku, tautas un dzimtenes mīlestība. Mīlestība ir pilnvērtīgas, laimīgas laulības un ģimenes pamats. Sievietes un vīrieša mīlestībā ir intīmas tuvības izpausme ar monogāmu, trešo partneri izslēdzošu raksturu. Mīlestības jūtu nedalītais, citus izslēdzošais, uz dzimumattiecībām pamatotais raksturs ir galvenā pazīme, kas mīlestību atšķir no citām jūtām un tuvības veidiem – draudzības, biedriskuma, koleģialitātes.
Mīlestības dabiskais pamats ir iedzimtais vairošanās instinkts, normāla tieksme pēc dzimumsakariem, bet nedrīkst sajaukt mīlestību ar tās dabisko pamatu. Mīlestība nav iedzimta, tā veidojas audzināšanas un pašaudzināšanas procesā, tā ir cilvēka garīgās bagātības, tikumiskās un estētiskās kultūras izpausme. Mīlestība ir morāli estētiskas jūtas, kas saistītas ar izpratni par labo un skaisto cilvēkā, ar ideāliem par pretējā dzimuma pārstāvja cilvēciskajām īpašībām – vīrišķību vīrietī un sievišķību sievietē. Garīgā kopība – pasaules uzskata, ideālu, dzīves mērķa un centienu kopība – ir nepieciešams, lai rastos un saglabātos mīlestības jūtas. Mīlestība ir drošākais dzimumattiecību regulētājs, tā pasargā laulātos no nejaušiem intīmiem sakariem. Patiesa mīlestība spēj sargāt pati sevi. Mīlestība ir neaizstājams cilvēka personības pilnveidošanas līdzeklis, jo tā ir ne tikai bauda tuvībā, bet arī rūpes un pienākums, saudzība un atbildība, gādība par mīlamo cilvēku. Tā prasa intelektuālos un emocionālos spēkus, kā arī gribasspēku. Mīlestībā mainās maigums un kaisle, uzticībā un bailes, greizsirdība, satraukums, naids un līksme. Cilvēkam sevī jāizkopj tādas īpašības kā uzticība, godīgums, pašaizliedzība, akurātība un spēja atteikties no sliktiem ieradumiem, apvaldīt egoismu, patmīlību. Līdz ar to mīlestība ir cilvēku augšupceļošs spēks, tā rada tieksmi būt gudram un labam, stipram un skaistam, tā ir nemitīga cīņa ar savu slinkumu, pašapmierinātību, nevīžību, gļēvulību. Cilvēku attiecību demokrātiskumam sociālismā nav nekā kopīga ar laulības dzīves normu ignorēšanu. Bez pienākuma, goda atbildības, bez tikumības mīlestība lemta bojāejai. Spēja visu mūžu saglabāt cildenas, skaidras mīlestības jūtas pret vienīgo cilvēku nevis ne4jauša veiksme, bet dziļas tikumiskās kultūras pazīmes. Mīlestība ir stimuls visādās darbības jomās. Ģimenē mīlestībai ir lielākā bagātība, kas dod spēku veikt vecāku ienākumus, pārvarēt materiālās grūtības vai neveiksmes darbā. Mīlestība rosina darbam, rada ticību saviem spēkiem, dara krāšņus atpūtas brīžus, bagātina dzīves uztveri, vairo labestību cilvēku attiecībās.
Prasmi spēt mīlēt un būt mīlestības cienīgam jāveido jau no bērnu dienām. Vecāku un bērnu attiecībās mīlestībai un pienākumam jābūt abpusējiem. Akla, verdziski padevīga vecāku mīlestība rada egoistisku patērētāju. Bērnam jāmācās vecāku mīlestību atalgot ar uzmanību, rūpēm, saudzību, krietnumu un pateicību. Īpaši cildena ir mātes un bērnu mīlestība, no kuras izaug mīlestība uz savu tautu un dzimteni. Laime ir cilvēka paša radīta, izkopta un saudzēta dvēseles bagātība. [1, 190]
Mīlestība ir dziļas, stingras jūtas, simpātija pret kādu dzīvu būtni, pašaizliedzīga pieķeršanās kaut kam. Mīlestība ir emocionāls stāvoklis, kas izpaužas kā jutekliska tieksme, kā nepieciešamība redzēt, dzirdēt, just savas mīlestības objektu.
Psihologs Ēriks Fromms apgalvo, ka mīlestība ir dota, lai pārvarētu atsvešināšanos starp cilvēkiem, tātad lai cilvēks nejustos vientuļš. Mīlestība ir tas aktīvais spēks, kurš iznīcina šķēršļus, kas nošķir vienu , tomēr saglabājot savas personības unikalitāti. Mīlestība ir sava veida atteikšanās no kaut kā, tā lai ir savas vitalitātes apliecināšana. Atdodot daļu savas dzīves, cilvēks bagātina cita dzīvi un palielina arī savas dzīves jēgu. Spējamīlēt ir atkarīgano personības attīstības pakāpes, kas nosaka, vai cilvēks spēj pārvarēt skaudību, narcisismu, varaskāri. Mīlestība nav tikai kaislība, tā ir spēja saprast otru un pieņemt viņa personības unikalitāti. [4, 120-121]
Mīlestība ( tāpat kā vārs „mīlēt”) neapšaubāmi ir grūti formulējams jēdziens. Mūsdienu zviedru valodā tam ir izplūdis saturs, šo jēdzienu lieto kā apzīmējumu visam – no seksuālās aktivitātes līdz dziļi izjustiem pārdzīvojumiem un spējai pašuzupurēties.
…
