Mīlestības jūtas rodas mīlot, kas ir darbība, kas norisinās cilvēka iekšējā pasaulē. Tā var izpausties vairākos veidos: starp pretējiem dzimumiem – sievieti un vīrieti, starp vecākiem un bērniem, pret tuviem cilvēkiem, pret mākslu, kultūru, tautu, dzimteni utt. Šajā darbā es apskatīšu mīlestību starp pretēja un viena dzimuma pārstāvjiem. Taču visiem šiem mīlestības veidiem ir, kas kopīgs – tos vieno mīlestības skaistums un tas, ka mīlestība nav ne saredzama, ne sataustāma, jo kā ir teicis R. Bahs, ka viss pats skaistākais uz pasaules nav redzams.
Ētikas skatījumā mīlestība ir intīmas un dziļas jūtas, īpašs apziņas, dvēseles stāvoklis un darbības veids, kas vērsts uz citu cilvēku, kopību, ideju utt. Mīlestības sarežģītību un svarīgumu nosaka tas apstāklis, ka tajā kā fokusā organiski savienojas fizioloģiskais un garīgais, individuālais un sociālais, personiskais un vispārcilvēciskais, saprotamais un neizskaidrojamais, intīmais un vispārnozīmīgais. Nav tādas sabiedrības attīstības pakāpes un nav tāda cilvēka, kam par to nebūtu ne mazākās nojausmas. Vēl vairāk, bez mīlestības nenotiek personības morālā veidošanās, attīstība. “Bet tas, “ raksta Ļ. Tolstojs, “ka tu nemīli, nenozīmē, ka tevī nav mīlestības, - tas nozīmē tikai, ka tevī ir kaut kas tāds, kas traucē mīlēt. ... Tava dvēsele ir mīlestības pilna, bet šī mīlestība nevar atklāties, jo tavi grēki nedod tai ceļu. Atbrīvo dvēseli no tā, kas to ir piesārņojis...” [1,163]
Cilvēku ir ļoti daudz, viņi ir dažādi un viņu uzskati ir atšķirīgi. Ir cilvēki, kuri uzskata, ka katrā cilvēkā ir mīlestība, bet ir tādi, kuru uzskati ir pretēji. Piemēram A. Rubenis uzskata, ka mīlestību nevar ne definēt, ne izskaidrot, jo tā ir līdzdalības akts, ko var saprast tikai tas, kas jau ir saistīts ar citiem. Uz jautājumu, kas ir mīlestība A. Rubenis atbild, ka to var atbildēt tikai tad, ja pats jautātājs pamatos to zina, un tas nav iespējams, ja viņā nav mīlestības.…
