Militāri politiskā krīze Latvijā 1991.gada janvārī

Secinājumi
Janvāra krīzi var apskatīt no divām pozīcijām – gan kā LR AP un valdības no vienas puses un sabiedrisko un politisko organizāciju, kas iestājās pret Latvijas neatkarību, no otras puses nesaskaņu kulmināciju, gan arī LR AP un valdības un PSRS vadības konfliktu.
1991. g. janvāra krīzi var iedalīt trīs posmos. Pirmo posmu raksturo saspīlējuma kāpinājums. Šajā posmā neatkarības idejas pretinieki sāka aizvien intensīvāk izteikt savas politiskās prasības, vienlaikus PSRS aizsardzības ministrs izdeva pavēli Latvijā un vēl sešās savienotajās republikās ievest gaisa desanta karaspēka vienības. Pēc šīs pavēles kļuva skaidrs, ka PSRS gatavo kādas militāras akcijas, lai apturētu Baltijas valstu neatkarības centienus.
Pagrieziena punkts krīzes attīstībā bija 13. janvāris, jo pēc notikumiem Viļņā LR AP un valdība sāka apzināties, ka militāra uzbrukuma draudi var pārvērsties realitātē, tāpēc otrais krīzes posms (13.–20. janvāris) bija saspringtākās 1991. gada janvāra dienas. Latvijas iedzīvotāji pēc AP deputātu aicinājuma sāka celt barikādes ap stratēģiski svarīgākajiem objektiem un nostājās to sardzē. Pašaizsardzības pasākumu vērienīgums un temps, kādā tie tika īstenoti, pārsteidza PSRS.
Par krīzes kulmināciju var uzskatīt 20. janvāri, kad OMON kaujinieki un nezināma kaujas grupa uzbruka Iekšlietu ministrijai un vēlāk to ieņēma. Uzbrukuma rezultātā OMON kaujinieki neko nebija panākuši, varas pozīcijas valstī nebija mainījušās.
…