Minoritāšu tiesības starpkaru Eiropā un Latvijā

1966. gada starptautiskā pilsonisko un politisko tiesību pakta 27.pantā ir teikts: „ Valstīs, kur ir etniskās, reliģiskās un valodas minoritātes, personām, kas pieder pie šīm minoritātēm, nedrīkst atņemt tiesības kopā ar citiem tās pašas grupas locekļiem izmantot savu kultūru, nodoties savai reliģijai un izpildīt savus rituālus, kā arī lietot dzimto valodu.”1
Nacionālās minoritātes ir personas, kas pieder grupai, kurai saskaņā ar tās valsts piederību jābūt uzticīgai citai, nevis tai valstij, kurā tā pastāvīgi dzīvo, un kuru skaitliski ir mazāk par citiem tās valsts iedzīvotājiem, kur viņi pastāvīgi dzīvo.2
Pastāv viedoklis, ka reliģiskā minoritāte par minoritāti ir uzskatāma nosacīti uz to pilnībā nav attiecināmas normas par minoritātēm, ja tā pieder pie pamattautības nacionālās grupas. Tādā gadījumā tās tiesības reglamentē civilo un politisko tiesību pakts.
Jāņem vērā arī tas, ka piederība pie minoritātes zināmā mērā ir arī apziņas un brīvas gribas jautājums, jo persona var aiz savas pārliecības sevi gan pieskaitīt pie mazākumtautību grupas, gan arī asimilēties vairākumtautībā, jo vietējā likumdošana, kā, piemēram, Latvijā to pieļauj.…