1 Seksuālās minoritātes Latvijā
Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas arī Latvijā sāka veidoties geju un lezbiešu kustība. 1992. gadā tika atcelta Kriminālkodeksa 124. panta 2. daļa, kas paredzēja kriminālatbildību par brīvprātīgām homoseksuālām attiecībām.
Taču, neskatoties uz to, ka kopš tā laika ir pagājuši jau 8 gadi, geju un lezbiešu kustība Latvijā nav strauji attīstījusies, pašlaik valstī pastāv tikai viena organizācija, kas cīnās par homoseksuālistu tiesībām - Homoseksualitātes Informācijas centrs.
Kā viena no svarīgākajām homoseksuālistu kopienas kultūras un politiskajām aktivitātēm jāmin praidi (no angļu val. pride - lepnums). Latviski tās var saukt par geju un lezbiešu lepnuma parādēm jeb festivāliem, kas katru gadu notiek daudzās pasaules valstīs un pilsētās. Praidus mēdz dēvēt arī par Kristofera ielas dienām, jo šī Amerikas iela ir cieši saistīta ar praidu rašanās vēsturi.
Kaut gan no malas praidi izskatās kā krāšņi karnevāli, to mērķis nav vienīgi izklaidēties un jautri pavadīt laiku. Viens no to mērķiem ir politisks - atgādināt sabiedrībai, ka ir geji un lezbietes, kuri nebūt negrasās samierināties ar diskrimināciju un viņu tiesību neievērošanu. Praids nav tikai gājiens pa pilsētas ielām, kā to parasti atspoguļo masu mediji. Šie festivāli parasti notiek vairākas dienas un to ietvaros tiek rīkotas gan diskusijas un semināri par geju un lezbiešu tiesību jautājumiem, gan izstādes, koncerti, šovi un daudzi citi pasākumi.
Lezbietes, geji, biseksuāļi un transpersonas (seksuālās minoritātes) Latvijā veido cilvēku grupu, pret kuru neiecietība ir ļoti izteikta. Dažādas aptaujas liecina, ka Latvijas iedzīvotāji, ja salīdzina ar citām minoritāšu grupām, visnegatīvāk attiecas tieši pret seksuālajām minoritātēm. Seksuālās minoritātes cieš ne tikai no līdzpilsoņu neiecietības – bet arī Latvijas politiķiem un valsts amatpersonām. Naidīgi, apmelojoši, netaisni un pazemojoši izteikumi par seksuālajām minoritātēm Latvijā netiek uztverti par nepieņemamiem un netiek sodīti.…
