Mitoloģiskās būtnes latviešu folklorā. Pērkons

Pērkons
Latviešu folkloras tekstos Pērkons saukts par Pērkoņtēvu, Veco tēvu vai vienkārši Veco, Kalēju (Debesu kalēju), kā arī par Debesu rūcēju vai graudēju.
Pērkons tiek attēlots kā bargs dievs gan tautasdziesmās, gan teikās. Teikās Pērkons lielākoties parādās kā personificēts dabas spēks, kas soda tos, kas negaisa laikā strādā un viņu zaimo. Pērkona ieroči ir zibens, deviņi zibeņi, zobens, pātaga, dzelzs rīkste, bulta vai lode un milna. Par vienu no galvenajiem Pērkona piederumiem tautasdziesmu tekstos minēts zirgs. Lielākoties zirgi Pērkonam nepieciešami debesu precību sakarā, taču viņš tos jāj arī pieguļā. Viņam ir arī sava ģimene. Minēts, ka Pērkona mātei un tēvam ir plaša ģimene, kur ir gan dēli, gan meitas. Pie Pērkona ģimenes pieder arī vairākās dziesmās minētā Pērkona vedekla. Pērkona dēli, arī brāļi tiek saukti par amatniekiem, viņi tāpat kā Pērkons zibina, rūcina un sper, un visā visumā savās funkcijās ir identi Pērkonam. Jaunākās dziesmās parādās Pērkona dēli kā stabulētāji un bungu sitēji.
Sava vieta Pērkonam ir latviešu kalendārā – 29.jūnijs „Pēterdiena.” Pēc tautas ticējuma tos, kas šo dienu nesvētī, Pērkons bargi soda.
Pērkona koks ir ozols un zīme – ugunskrusts.



Šai zīmei ir vairāki nosaukumi – svastika, ugunskrusts, Pērkona krusts vai zarukrusts. Ugunskrusts jeb Pērkona krusts simbolizē un piesaista laimi, enerģiju, uguni, pērkonu un vēju. Agrajā dzelzs laikmetā tas attēlots, piemēram, latgaļu bronzas rotās un somugru cilšu emaljētajās saktās. Vēlajā dzelzs laikmetā rakstam parādās jau daudz dažādu atvasinājumu un ir sastopami dažādi krāšņi varianti.

…