1918. gada 18.novembrī nodibinātā Latvijas valsts uzsāka savu darbību saimnieciskā sabrukuma apstākļos – pēc Pirmā pasaules kara liela daļa teritorijas bija izpostīta. Bija jāveido ne viens jauna valsts pārvalde, bet arī jārisina pēckara radītās problēmas un sekas.
Arhitektūras jomā starp vecās paaudzes akadēmiskā virziena pārstāvjiem un jauno ceļu meklētājiem bija radusies paaudžu plaisa, kas drīz izvērtās atklātā naidā. Vieni vēlējās izšķetināt un attīstīt nacionālo arhitektūru latviskā garā, bet jaunie – funkcionālisti sekot līdzi tā laika Eiropā pastāvošajai modernajai kustībai.
Latvijā racionālisma arhitektūru lielā mērā iepazina ne vien caur Vāciju, bet arī – Skandināviju, pie kam ne tikai teorētiski, bet arī praktiski, īpaši šeit atzīmējams arhitekts Ernests Štālbergs, kas saviem studentiem nodeva savas zināšanas un ievirzīja modernisma laukā.
20. un 30. gadu mijā , bet īpaši 30.gadu otrajā pusē paralēli funkcionālismam arhitektūrā aizvien jūtamāk iezīmējās neoeklektiskā tendence, galvenokārt, klasicisma formu garā. Tieši it kā mūžīgajās klasiskajās formās lūkoja atrast to universālo mākslu, kura savu realitāti iegūtu nacionālās arhitektūras ideja.
Pēc 1934.gada , mainoties valsts iekārtai un pastiprinoties nacionālistiskām tendencēm, neoeklektisms nostiprina savas pozīcijas, kļūstot par „oficiālo arhitektūru”, kas izraisīja asāku funkcionālisma kritiku
Šīs visas tendences un savstarpējie pārmetumi, kritika un stilu jautājuma problemātika diezgan spilgti atspoguļojās tā laika presē un arhitektu teorētiskajos pārspriedumos, kas ar atsevišķiem piemēriem ir atspoguļots šajā referātā.…